Maija Svarinska
@@@
Kur ir Dž. Dž. Džilindžers, tur ir arī sievietes, un otrādi. Gan dzīvē, gan uz skatuves. Allaž ir kopsaucējs – skaistums un erotiskais valdzinājums. Tāpēc, šķiet, ir loģiski, ka režisors ir izvēlējies kārtējo stāstu par neatvairāmo sieviešu pasauli. Šoreiz tam pamatu devusi Franka Vēdekinda luga Lulū, kas būtībā ir diloģija, proti, darbu Zemes gars un Pandoras lāde savienojums. Drāmu virsraksti ļauj secināt, kāpēc izrādes prezentācija sākas ar apgalvojumu: "Pienāk brīdis, kad sievietē beidzas eņģelis un sākas velns." Tā kā skatuves versijas un tulkojuma autors ir pats Džilindžers, nākas secināt, ka tieši šī dvēseles transformācija, kad eņģelis no tās aizlido un mostas velns, ir pamudinājusi režisoru veidot izrādi. Diemžēl tāds akcents sašaurina Vēdekinda lugu, jo viena no tās spēcīgākajām tēmām ir īpaša miesas gara koncepcija. Scenogrāfijā (Artūrs Bērziņš), starp citu, tā ir iezīmēta – sava veida Ēdenes kaislību dārzs, taču darbība pārsvarā ir pārņemta ar sievietes duālismu, un tas ir garlaicīgi. Aktieri strādā ar atdevi, it īpaši var uzteikt Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu (Lulū) un Andri Buli (Šēns/Jaunkareivis). Sarūgtināja Dainis Grūbe – viņa čerkstošā balss jau kļuvusi par štampu.
Henrieta Verhoustinska
@@@
Sociālās un šķiru pretrunas, kuras bija svarīgas Vēdekindam un kuras tas nesaraujami saistīja ar seksualitāti, proti, seksuāla pazemošana un vardarbība viņa darbos saistīta ar pazemotā cilvēka sociālo stāvokli, Džilindžeru neinteresē. Izbijusī prostitūta Lulū un viņas vīrieši apdzīvo režisoram tipiskas estētiskās koordinātes – starp fascinējošu mūziku (no negantā doktora Hausa (Hjū Lorija) tango un Toma Veitsa rūcošā piesmakuma līdz Cigarettes After Sex dūmakainajam ambientam), glītu scenogrāfiju (jaunpienācējs Dž. Dž. Dž. komandā – mākslā provokatīvais Artūrs Bērziņš – neko daudz še nemaina) un skaistām kleitām, kuras atsedz slaidas kājas. Lulū dzīves nogales "nabadzību" raksturo iepriekšējai greznībai dekoratīvi pārmesta tikpat dekoratīvi "apskretusi" tapete. Izaicinošos, tomēr elegantos high society dāmas tērpus nomaina zvīguļojošs mini un striptīzdejotājas kurpes, glīti cirtoto parūku – Kortnijas Lovas stila izspūruši ilgviļņi. Nepiekrītu, ka tas viss kaut kā degradē Vēdekinda dramaturģiju, drīzāk rada apnikuma sajūtu. Tomēr tiem, kas ar "atkal, nu cik var!" sajūtu grib aizšmaukt no 1. cēliena, aicinu palikt uz otro, kad Ilzes Ķuzules-Skrastiņas pašaizliedzīgajā darbā ar Daiņa Grūbes kā režisora alter ego palīdzību izlasāms stāsts par cilvēka pašnāvniecisko pretošanos liktenim.
Undīne Adamaite
@
Viens ir skaidrs – Dailes teātra kostīmu pārzinei ir cītīgi jārūpējas, lai noliktavā allaž būtu liels skaits augstpapēžu kurpju un spīdīgu mini kleitu. Jau sen teātra lielajā zālē ir sajūta, ka skatos vienu bezgalīgu izrādi vienās un tajās pašās dekorācijās. Scenogrāfi mainās, šoreiz, piemēram, ir uzaicināts par provokatīvo dēvētais mākslinieks Artūrs Bērziņš, bet telpa ir aptuveni tā pati – barokāli kičīga vide – kaut kas starp bāru, striptīzklubu, studiju un guļamistabu. Kurš gan strīdēsies, ka seksualitātes tēmu patiešām var preparēt sezonām ilgi, bet Dž. Dž. Džilindžera gadījumā tēmas un izteiksmes nogurums, manuprāt, ir acīmredzams. Savdabīgo modernisma pārstāvi ekspresionistu Franku Vēdekindu režisors ir slēdzis melodrāmas atslēgā ar nelieliem groteskas un atsvešinājuma iešķēlumiem. Tas arī galvenais klupšanas akmens. Pašai Lulū varētu atdot arī visus piecus ābolus, jo Ilze Ķuzule-Skrastiņa nešaubīgi ir talantīga aktrise ar pašcieņu. Viņas pašironija, savā femme fatale lomā žonglējot starp Lolitu un Karmenu, ir glābjošais elements. Ar ābolīšiem uzcienātu arī kostīmu mākslinieci Katju Šehurinu par Daiņa Grūbes rudzupuķu zilo bītleni. Protams, visiem teātriem sezona nav jāsāk ar Raini, bet piedāvāt līdz pēdējai rindai pilnai zālei šādu tukšumu man tomēr neliekas godīgi un Dailes teātra vārda cienīgi.
Santa
kā spīlēs