Šis iestudējums, kura horeogrāfiju veidojis Aivars Leimanis, pirmizrādi piedzīvoja 2006.gada 10.martā. Iestudējuma scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Ināra Gauja.
Pati deja un tās saistība ar mīlestību un nāvi ir centrālā tēma baletā “Žizele”. Ādolfa Adāna balets ir pirmais lielais romantisma laikmeta balets un viens no retajiem šī laikmeta baletiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Tāpat “Žizele” ir viens no skaistākajiem un visu laiku populārākajiem darbiem baleta vēsturē. Turklāt, tas ir pirmais balets, kuram mūzika tika speciāli sacerēta nevis sakompilēta no pazīstamām un iemīļotām melodijām, kā tas bija praktizēts līdz tam. Pasaules pirmizrādi šis balets piedzīvoja Parīzē 1841.gadā.
“Žizeli” radīja Teofils Gotjē, nozīmīgs franču romantisma rakstnieks, dzejnieks un literatūrkritiķis. Gotjē pievērsās baletam, kas tajā laikā nebūt netika uzskatīts par augstu mākslu, jo tolaik bija iemīlējies daudzsološā jaunajā balerīnā Karlotā Grizi. Pārlapojot kādu Heinriha Heines poēmu, Gotjē uzšķīra rindas par vilām, pieviltiem mirušo sieviešu gariem, kas naktīs uzbrūk vīriešiem un liek viņiem dejot līdz nāvei. Saskatot te iedvesmojošu materiālu – ideāli piemērotu baletam un Karlotai, viņš, ieskicējot „Žizeles” libretu, nešaubīgi iztēlojās tieši Grizi kā galveno varoni šajā stāstā. Leģenda stāsta, ka Gotjē libreta metu ir radījis vienā naktī, bet pēc iepazīšanās ar to Ādolfs Adāns mūziku sacerējis nedēļas laikā.
Gan “Žizeles” mūzikā, gan sižetā izteikti jūtams romantiskā noskaņojuma izteiksmes veids – lauku ciemata idille ar piecpadsmit gadus vecās, naivās meitenes Žizeles pirmo iemīlēšanos – viņas nodotā mīlestība, kam seko ārprāts un nāve – baisi skaistā pēcnāves pasaule ar daiļajām villām, mirušo jaunavu gariem, kas naktīs vīriešiem liek dejot līdz nāvei – un beigās mīlestība, kas tomēr spēj uzveikt nāves nolemtību.