Filma nav klasisks biogrāfisks režisora Vara Braslas portretējums, tā vietā radošā grupa seko līdzi izrādes Es neesmu klaviernieks tapšanas aizkulisēm.
"Lai gan vēl filmēšanas laikā jutām, ka Varis Brasla ir ideju un darba spara pilns, viņš pats atzina, ka nu vairs nespēj ar pilnu klapi strādāt, tāpēc pienācis laiks pielikt punktu savai profesionālajai darbībai. Tas gan nenācās vienkārši – tā vietā, lai mierīgi iestudētu savu pēdējo izrādi, Varis Brasla saskārās ar vairākām likstām – pandēmiju, teātrī notiekošo rekonstrukciju un pirmizrādes vairākkārtēju pārcelšanu," atceras režisore Liene Eicēna.
Varis Brasla ir izlēmis, ka Es neesmu klaviernieks būs viņa pēdējā izrāde. Lugu ir uzrakstījis režisora senais domubiedrs Alvis Lapiņš, un tā vēsta par komponista Emīla Dārziņa dzīvi un plaģiāta skandālu. Savus negaidītus akcentus stāstā saliek Covid-19 pandēmija. Filmā mēģinājumu process mijas ar Braslas un Lapiņa sarunām režisora un viņa sievas – aktrises Vizmas Kalmes – mājās.
"Filma vēsta, ka cilvēks ir radošs jebkurā savas dzīves posmā. Varis vairs nejūtas tik fiziski varošs, bet joprojām ir garīgi radošs un aktīvs – ar savām domām par Latvijā un teātrī notiekošo. Paralēlajā sižeta līnijā dokumentējam, kā Valmieras Drāmas teātri rekonstrukcijas laikā izjauc pa daļām, pārvēršot drupu kaudzē. Bet pa vidu bariņš cilvēku vēl ietiepīgi mēģina izrādi," stāsta scenārija autore Henrieta Verhoustinska. "Man šķiet, ka šī ir gaiša filma, bet tajā būs arī skumjas – par aizejošo laiku, par to, ka šī acīmredzot tiešām ir Vara pēdējā izrāde. Nevēlos skatītāju saskumdināt, bet mudinu aizdomāties, cik daudz mēs iespējam savas dzīves laikā un cik daudz iespēju tomēr palaižam garām. Vara Braslas bagātais mūžs ir piemērs piepildītai dzīvei."
"Gluži tāpat kā režisora Vara Braslas darbi arī viņš pats ir sirsnīgs, dzīvespriecīgs, no viņa staro labestīgums, siltums un gaišums. Filma stāsta ne tikai par kāda dzīves posma noslēgumu, bet arī paaudžu maiņu un jaunā pieņemšanu, kas filozofiski savijas ar teātrī notiekošo rekonstrukciju, kuras laikā viss vecais, noputējušais tiek aizslaucīts, tā vietā ļaujot ienākt jaunajam. Arī mēģinājumu procesā bija jūtama paaudžu mijiedarbība – Varis Brasla nebaidījās griezties pēc padoma pie aktiera, jaunā režisora Mārtiņa Meiera," stāsta režisore Liene Eicēna.