"Franču dramaturģija – tieši pagājušā gadsimta vidus ar eksistenciālisma idejām – ir neatklāta, bet interesanta zona, un man jau kādu laiku gribējās tai pievērsties," uz jautājumu, kāpēc izvēlējies Dailes teātra Mazajā zālē iestudēt franču dramaturga Žana Ženē lugu Kalpones, atbild režisors Viesturs Meikšāns.
Luga ir skarba. Kamēr kundzes nav mājās, viņas kalpones – māsas Solanža un Klēra – izspēlē fantāzijas par savas kundzes nogalināšanu. Mainoties vietām un iejūtoties gan saimnieka, gan kalpa situācijā, viņas maina drēbes, valodu, uzvedību. Lomu spēles un sajauktas identitātes, fantāzijas par noziegumu un sodu, iekāri un varaskāri – tas ir izsmalcināti sadomazohistisks rituāls, taču arī ļoti bīstama spēle.
"Sapratu, ka izrādē jābūt ļoti spēcīgām aktrisēm. Džilis (Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers – L. L.) lugu zināja un akceptēja manu lomu sadalījumu. Tā ir veiksmīga sakritība un pretimnākšana no Dailes teātra puses," saka V. Meikšāns, kurš izrādei piesaistījis aktrises Rēziju Kalniņu, Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un Ievu Segliņu. Pirmizrāde notiks 27. martā. Iestudējumu veido arī kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, komponists un video mākslinieks Māris Dejus, gaismu mākslinieks Harijs Zālītis.
Luga, protams, ir provokatīva. "Autoram Žanam Ženē nežēlības princips lugās ir būtisks. Viņš pats pēta emocionālās vardarbības tēmu. To, iespējams, pieļauj arī viņa biogrāfija, jo Žanam Ženē bija krimināla pagātne, draudēja pat mūža ieslodzījums. Tajā laikā un franču vidē viņš bija diezgan slikts zaglis, jo viņu visu laiku pieķēra, toties viņš ir ļoti talantīgs rakstnieks!" komentē Viesturs Meikšāns.
Bet vai skatītājs gribēs redzēt nežēlību, emocionālu vardarbību teātrī? "Tas, ka autoru interesē šī tēma, nebūt nenozīmē, ka visu izrādi uz skatuves valdīs emocionālā vardarbība. Mēs strādājam ar daudz smalkākiem līdzekļiem un, lai atrastu savu iekšējo balsi un pārliecību, vairāk palūkosimies uz citām tēmām, kas saistītas ar cilvēka identitāti. Būs arī skaistas un aizkustinošas mīlestības ainas, rūpes, mātišķa gādība, kas mijiedarbojas ar bailēm būt nesaprastai. Emociju amplitūda ir ļoti plaša. Stāsts ir arī par kritieniem un klupieniem dzīvē. Visiem zināms, ka mēs mīlam un nīstam vienlaikus. Tā ir arī izrādes formula," skaidro režisors, uzsverot, ka izrāde lielā mērā balstīta uz aktrišu meistarību. "Pats autors lugu pieskaitījis pie kriminālās drāmas žanra, bet tas spēles veids, ko ar aktrisēm esam noķēruši, ir viegls un rotaļīgs. Es teiktu – šī ir teātra estētikā izspēlēta krimināldrāma," saka V. Meikšāns.