"Arī Krievijā krīze," viņa samiernieciski nosaka. Viņa daudz nebēdā, ka lielais darbs, ko ieguldījusi, tagad nogūlis TV filmindustrijas plauktos uz nezināmu laiku. Mazāk cīniņu par slavu, varu, naudu, tas nozīmē — vairāk laimes, domā aktrise. Par to arī jaunā izrāde. Aktieri iejutušies to cilvēku ādā, kas savā laikā saskārušies ar leģendāro latviešu zintnieci Zilākalna Martu.
Skatoties, kas šobrīd notiek Latvijā un pasaulē, atliek paļauties vien uz iracionālo. Visi racionālie argumenti ir kapitulējuši. Vai izrāde par Zilākalna Martu nav lielā mērā tieši par to?
Ļoti lielā mērā! Bez ironijas. Cilvēki aizvien biežāk tagad nonāk pie atklāsmes, ka ir daudz vairāk jāmeklē un jāpaļaujas uz neredzamo.
Kāds bija atspēriena punkts šīs izrādes iecerei?
Tā ir Alvja ideja un koncepcija. Ja tagad izlikšu visas izrādes kārtis, kolēģi man sados pa krāgu, un pamatoti. Mēs esam mēģinājuši attiekties ar lielu pietāti un cieņu pret šo konkrēto cilvēku. Pret Martu. Cenšamies, lai tēla patiesība nenodara pāri reālajam cilvēkam. Tā laikam ir lielākā grūtības pakāpe.
Šo izrāžu — cilvēkstāstu smalkjūtības robeža ir ārkārtīgi trausla.
Trausla, trausla līnija. Sajūtama laikam tikai intuitīvi. Alvis
to no malas skatās un koriģē, ja ir vienā vai otrā grāvī iebraukts.
Arī Latviešu stāstus taisot, mums bija daudz dažādu pārdomu, ko
drīkst, ko nedrīkst. Daudzi gadījumi atkrita tā iemesla dēļ, ka
likās, ja par to nevar pastāstīt pietiekami godīgi, tad nevajag
nemaz.
Reizēm šādās izrādēs tas godīgums ir tik kails un tiešs, ka šķiet
pat nepubliskojams.
Jā, ar profesionalitāti tur ir par maz. Tas ir tas, par ko šādu izrāžu priekšvakarā ir visnedrošākā sajūta. Te nevar pateikt, lūk, es uztaisīju tēlu!
Pirms izrādes biji ko dzirdējusi par Zilākalna Martu? Varbūt pat saskārusies?
Zināju ļoti maz. Kaimiņi esot veduši manu vecmāmiņu pie Martas, bet veidi un metodes, kā viņa cilvēkiem palīdzējusi, man ir zināmas tikai pēc tās aculiecinieku grāmatas, pēc kā lielā mērā ir veidota šī izrāde.
Pati tici neredzamajai pasaulei?
Jā, es… Nu, es ticu, ka ir kaut kādas… Nevis kaut kādas, bet konkrētas enerģijas un vibrācijas, kas spēj izmainīt materiālo un nemateriālo pasauli. Aktierim, es domāju, par to ļoti viegli pārliecināties. Tas, ko mēs darām teātrī, jau arī ir enerģijas nodošana skatītājiem. Ja tā nenotiek, skatītāji aiziet ar tukšuma sajūtu.
Tā pati maģija savā ziņā?
Jā. Smalkas vibrācijas eksistē, un aktieris nemaz nespēj būt aktieris, ja par to šaubās. Ir cilvēki, kuriem šīs smalkās vibrācijas ir simtkārt un tūkstoškārt spēcīgākas un viņi spēj darīt brīnumus. Ārstēt, šķīdināt akmeņus.
Šajā izrādē konkrēti Martu mēs neparādām. Mēs stāstām, liecinām par viņu. Parādīt Martu pašu, tādas uzdrīkstēšanās mums nav. Mēs jau sākumā runājām, ka racionālā pasaule ir nonākusi strupceļā. Šī pieeja ir sevi izsmēlusi, un cilvēki meklē alternatīvas. Ne velti tagad ir tik daudz garīgo mācību. Katrs otrais nodarbojas ar meditāciju un jogu.
To tu saki ar vai bez ironijas?
Es domāju, tā ir ļoti laba tendence. Protams, šeit ir iespējama
galējība, garīgums kā modes prece. Par to var ironizēt, jā. Visas
labas lietas var padarīt par popkornu.
Kā tu domā, kāda varētu būt skatītāju reakcija uz
izrādi?
Domāju, ka cilvēki tagad ir tendēti ieklausīties un uztvert tādas lietas.
Ir arī tādi, kas ironizē, pat ņirgājas...
Nu, tiem acīmredzot šī izrāde netrāpīs. Reakcija būs dažāda atkarībā no katra personīgās dzīves pieredzes.
Man liekas, Latvijā cilvēki ir diezgan atvērti neparastajam. Mēs esam saglabājuši spēju ticēt dabas dziedniecībai, smalkajām enerģijām. Rietumu pasaulē, man liekas, neviens saaukstēšanos neārstē ar pelašķu vai kumelīšu tējiņu. Mums tas mantojums ir dzīvs.
Pati savus bērnus ārstē ar tējiņām?
Jā. Tas prasa mieru un laiku, kā man pietrūkst, un tad ārstēju arī ar…
Tailenolu?
Jā, bet ticu, ka var izārstēt ar tējiņām. Es domāju, ka Latvijā arī
paši intelektuālākie, rafinētākie cilvēki tic tējiņām.
Vai ir tēmas, ko noteikti gribi spēlēt un ko — nemaz?
Man ir ļoti svarīgi saprast izrādes kopējo vēstījumu, lai varu zem tā parakstīties. Nevis tikai izpildīt savas lomas piruetes. Filmējoties Krievijā, saskāros ar ļoti labu, ārkārtīgi populāru aktieri, kurš aizgājis no teātra un tagad filmējas. Iet no projekta uz projektu. Spēlē mīlētājus un varoņus un pelna milzu naudu. Superprofesionālis! Tomēr kaut kādā brīdī iestājoties tukšuma sajūta. Nav gandarījuma. Tā ir: ja nav vēstījuma, zem kura tu vari parakstīties, bet tikai demonstrē savas "iekšas", tad… laimes nav.
Pati esi ko līdzīgu piedzīvojusi?
Visur, kur esmu piedalījusies, man līdz šim izdevies atrast piepildījumu. Tā, lai pašai ir interesanti un es sev nekāptu pāri. Neatceros, ka būtu kaut ko darījusi un tam nejustu jēgu. Redz, mums jau tas teātris tāds īpatnējs… Aktierim tas ir milzīgs luksuss: būt kopā ar komandu, kas līdzīgi domā, attīstās. Tas ir ļoti svarīgi. Domāju, daudzas lietas mūsu teātrī iespējamas, jo šeit ir cilvēki, kuri līdzīgi domā, ir gadiem sastrādājušies.
Tas var būt arī bīstami, jo nav skatījuma no malas. Negribas brīžiem atkāpties, lai tā paskatītos?
Šajā ziņā Krievijas pieredze man bija interesanta. Astoņpadsmit gadu nebiju bijusi Krievijā. Atklāju tādu fenomenu kā absolūtā krievu pašpietiekamība, ko varam tikai apbrīnot. Viņi netaisa kino citiem. Viņiem nav vēlēšanās pārsteigt pasauli, bet pietiek pašiem ar sevi, savu tirgu. Tur ir tāds foršs īstums, jo līdz ar to viņi neiztaisās. Viņi tiešām taisa filmas par to, ko zina un jūt un necenšas būt kaut kas vairāk — tas, kas viņi nav.
Krievi, viņi ir ļoti tieši. Rupjš piemērs: ja viņiem lomai vajadzīgs kāds, kuram ir problēmas ar alkoholu, viņi noteikti pameklēs aktieri, kuram šī problēma nav sveša. Krievu publika mīl savus aktierus nevis par to, cik dažādi viņi var būt, bet konkrēti par vienu dvēseles šķautni, ko ieraudzījuši aktierī. Par to tad viņu mīl līdz kapa malai.
Ko Krievijas režisori atrada tevī?
Ti vsja ot sebja, viņi man vienās provēs teica. Tas viņiem ļoti patika.
Kā tu nokļuvi Krievijas filmu apritē?
Mani lomai atrada konkrēts režisors. Bija domāts, ka es varētu spēlēt galveno lomu filmā par latvieti, kura brauc uz Pēterburgu un tur arī risinās visi tālākie notikumi. Tā ir četru sēriju televīzijas filma. Režisors atbrauca uz Rīgu, noskatījās izrādi, kurā spēlēju. Pēc tam bija proves, un tad jau ieinteresējās aģentūra. Man piedāvāja nākamos divus projektus.
Trīs projekti — daudz!
Nu, par pirmajiem diviem teica, drīz rādīšot. Kad painteresējos, kāpēc nerāda, man teica, ka TV kanālos filmas krājas ruļļos, it īpaši ļoti dārgie projekti. Nevar tās parādīt, jo nav iespējams piesaistīt reklāmu, lai atpelnītu ieguldītos līdzekļus — krīze. Arī trešais projekts krīzes dēļ iestrēdzis. Teica, ka būs martā, bet nav man zvanījuši.
Vai šiem projektiem piekriti uzreiz? Rīgā taču paliek tava ģimene, teātris.
Tā sakrita, ka tajā laikā man nebija tik intensīva darba teātrī. Varēju braukāt uz Krieviju.
Nav mazliet baisa sajūta, ka visur priekšā krīze?
Ko mums, kas esam izgājuši cauri padomju laiku deficītam, var nodarīt krīze? Eksistenciāli es neredzu problēmu. Ja esi paēdis un apģērbt ir ko, man grūti iedomāties krīzi kā milzīgu problēmu. Patiesībā cilvēkam vajag diezgan maz. Kad izej cauri leiputrijai, saproti to ļoti labi. Tādā ziņā krīze sabiedrībai nāks par labu.
Kā raugies nākotnē pati uz savu dzīvi?
Ceru, ka manas prasības būs aizvien mazākas un mazākas. Labā ziņa ir, ka tās patiešām sarūk. Tā ir pilnība, uz ko es gribētu tiekties.