Laikam jau sakām – Baiba Indriksone, domājam – viņas dzidro, priecīgiem zvārgulīšiem līdzīgo, sievišķīgi koķeto balsi. Visas šīs intonācijas viņa izmantoja gan pirmajās – lirisko meiteņu – lomās Nacionālajā teātrī, gan leģendārajā Sprēsliņu Olitas izsaucienā: "Māmiņ!" Jāņa Streiča filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981). Tas sen jau ir folklorizējies un kļuvis par nacionālo bagātību, līdzīgi kā daža laba daiļās, sulīgās krodzinieces Lēnes izdarība filmās Vella kalpi (1970) un Vella kalpi Vella dzirnavās (1972). Šīs lomas aktrise mīlēja par iespēju izspēlēties uz vella paraušanu.
Uz teātra skatuves viņa pirmoreiz kāpa 1951. gada 1. decembrī kā ceturtā kursa studente Katjas lomā izrādē Mēnesis uz laukiem režisores Veras Baļunas iestudējumā. Nozīmīgākās lomas aktrisei bijušas Aņa Ķiršu dārzā (1953), Zelmiņa Indrānos (1954) un Dina izrādē Jāzeps un viņa brāļi (1956).
Ārzemnieces Ukrainā
Skolā Baiba Indriksone gājusi Rīgā, bet pati sevi sauc par "vasaras lauku bērnu". Paspējusi vēl braukt uz lielā siena grābekļa, plūkt linus, stāvēt uz panta, piedalīties mēslu talkās. 1944. gadā, kamēr vectēva mājās Džūkstē lasījusi jāņogas, liesmās nodegusi Jelgava.
"Mans galvenais mērķis bija kļūt par aktrisi. Mācījos vidusskolas 10. klasē, kad mani uzņēma konservatorijā aktieru 2. kursā. Tādējādi jau divdesmit gadu vecumā beidzu augstskolu, un vēl ar sarkano diplomu. Izmisuma brīžos protu koncentrēties, lēkt iekšā aukstā ūdeni un peldēt," Baiba Indriksone teikusi intervijā Daigai Čirkstei (Lauku Avīze. 19.06.1996.).
Kad 40. gadu beigās Rīgas kinostudija gatavojās uzņemt mākslas filmu Rainis, tika meklētas meitenes Ābelītes lomai. Skolā ieradies režisora asistents Rolands Kalniņš, nostādījis vecāko klašu meitenes rindā un izvēlējies divas tālākai fotografēšanai. Viena no tām bija Baiba. "Aiz uztraukuma sāku žagoties un pēc tam raudāt (to arī uzfilmēja). Uzņemšanas laukumu atstāju pilnīgā pārliecībā, ka nu gan man lielo mākslu vairs neredzēt. Tomēr uz Jūliju Raizmanu mana raudāšana laikam atstāja sirsnīguma un jūtīguma iespaidu, un mani apstiprināja Ābelītes lomai," žurnālā Kino pirmo nopietno aktierpieredzi atceras Baiba Indriksone.
Mazāk zināms fakts Baibas Indriksones radošajā mūžā ir Kijivas periods, kad ukraiņu kinematogrāfisti aktrisi bija noskatījuši ārzemnieču lomām Dovženko studijas filmās: čehu meitene (Bez vēsts pazudušais), vācu baņķiera meita (Stāvie pakāpieni), amerikāņu žurnāliste (Zem zelta ērgļa). Aktrisei pašai vistuvākā kinoloma bijusi Marta Vara Krūmiņa 1957. gadā uzņemtajā filmā Zvejnieka dēls, jo Martas lomā viņa varēja mīlēt. Aktrise atzinusies, ka šādu lomu viņai pietrūcis. Gandarījošas, nopietnas lomas – Roplainieti un Horsta madāmu – Baiba Indriksone nospēlējusi arī 90. gados Kamerteātrī. Aktrise teātri ir saukusi gan par savu laimi, gan slimību: "Es nakts laikā skrietu uz teātri" (Lauku Avīze. 19.06.1996.).
Baibai Indriksonei piemita lieliska humorizjūta, dzīvīga un krāsaina valoda. Viņa pati vislabāk prata raksturot savas varones. Piemēram, par savu hercogieni filmā Melnā vēža spīlēs viņa teica: "Mana mežģīņotā, zīžainā un samtainā Hercogiene šķita trausla un vāra, gluži kā porcelāna figūriņa, kā putukrējums, bet būtībā bija mundrs, labi paēdis zilonītis, turklāt vēl mīlētkārs."
Mākslinieku dzimta
Aktrises Baibas Indriksones un kinorežisora Aleksandra Leimaņa radošie gēni turpinās bērnos un mazbērnos: dēls Aivars Leimanis ir Latvijas Nacionālās operas un baleta premjers un kopš 1993. gada – Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs, mazmeita Elza Leimane – Latvijas Nacionālās operas un baleta prīma. Baiba Indriksone vienmēr dzīvojusi cieši kopā ar ģimeni, no rīta pagatavojusi brokastis, bet vakarā – iedvesmojoša dzīves spara pilna – uz skatuves. 2007. gadā Baiba Indriksone apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 2011. gadā saņēmusi A. Amtmaņa-Briedīša prēmiju par ieguldīto darbu skatuves mākslā.
Atvadīšanās no Baibas Indriksones notiks 20. maijā no pulksten 12 līdz 13 Nacionālā teātra Baltajā zālē.