Bet negribu arī līdzināties dažai pašmāju kolēģei, kurai nākas paskaidrot, ka tikai "pēc trešās skatīšanās reizes" (jo izrādes taču "aug, attīstās"!) sapratusi, cik dziļa doma atrodama kādā mākslas darbā, pat ne mirkli nešauboties, ka varbūt problēma ar to «dziļo domu» nav vis izrādē, bet gan kritiķa galvā – nu, vienkārši nepielēca…Tad, lūk, man Vasarnieki «nepielec» jau ceturto dienu pēc premjeras pārpildītajā teātrī. Un tāpēc man nav morālu tiesību izrādi recenzēt, proti, vērtēt (zinu, ka daudziem kritiķiem tā nu nemaz nav problēma). Varu to vien mēģināt aprakstīt.Iekoptā čehovizācijas slimība
Vispirms es esmu nikns uz sevi – biju piemirsis, cik paviršs ir izplatītais mīts «nav svarīgi, kādā valodā un ko runā uz skatuves vai ekrāna, jo galvenais ir mākslas atstātais iespaids, un to vienmēr var saprast bez vārdiem» (sk. Larss fon Trīrs par Tarkovska filmām: "Nesapratu ne vārda, ko viņi tur runāja, bet iespaids no Spoguļa tēliem un atmosfēras bija satriecošs – es domāju, ka sajukšu prātā, jo tēli neatkāpās no manis pat miegā"). Katram tak skaidrs, ka Trīrs dikti alojās, jo teātrī vai kino ignorēt lingvistisko izrādes slāni būtu tas pats, kas čaklajiem latviešiem nosaukt, kā tas bieži vien gadās, visu krievu tautu par slinku tikai tāpēc, ka latviešu "strādāt" asociējas ar krievu "stradaķ" (ciest), – nu skaidra lieta, ka «viņiem» darbs ir ciešanas! Un redzētajā izrādē Vasarnieki ļoti daudz «stradajut» (cieš), tikai tik ārprātiski savādās formās, ka tas var samulsināt vai pat tracināt, kā tas ir gadījies ar ne vienu vien vācu teātra teorētiķi, kas nevar beigt atvadīties no XX gadsimta kultūras ikonas – Pētera Šteina – 1974. gadā radītās Vasarnieku izrādes tajā pašā teātrī, kurā pēc 38 gadiem "terorists" Hermanis piedāvā radikālu Gorkija darba revīziju. Un kritiķi ir kūtri "pārskatīt" savus stereotipus attiecībā uz žanru, estētiskās valodas maiņu, it īpaši, ja pagātnē kā atmiņas monuments pašu "iekapsulēts" gozējas "trauslā čehoviskā manierē" būvētais Gorkija – Šteina Vasarnieku tēls ar tām Rietumberlīnes buržuju sabiedrībai nepieciešamo dzīves stila pārmaiņu un revolūcijas alkām, kas taču bija tik poētiskas…
(Kā saprotat, padomju kultūršoku personīgi piedzīvojušajam Hermanim "revolūcija" absolūti neasociējas ar Gorkija lugas poētiskajiem centieniem pēc "citādas dzīves", taču ar Berlīnes teatrāļiem ir komplicēti runāt par Gorkiju kā Staļina režīma kalpu/upuri vienā personā, jo «neaizskaramā klasiķa» Pētera Šteina iekoptā čehovizācijas slimība teātrī vēl ir dzīva.)
Šoreiz arhisvarīgi ir gan tas, ka luga sarakstīta 1904. – Čehova nāves – gadā (ir vērtīgi zināt XX gs. sākuma abu dižāko krievu dramaturgu komplicēto attiecību stāstu no mīlas līdz naidam), gan to, ka Kristīnes Jurjānes scenogrāfija – grandiozā, ar sastāvējušos zaļganu ūdeni/gaisu pildītam akvārijam līdzīgā stiklotā divstāvu būve – ir precīza reālas celtnes Faberžē dzimtas vasarnīcas kopija, pārcelta no Pēterburgas apkaimes tīrā veidā – kā sociālisma laikos bez žēlastības pieķēzīts smalka jūgendstila nama vraks ar visiem dermatīna beņķiem un izrautajiem elektrības vadiem…
"Buržuji" nav aristokrāti
Alvis Hermanis Gorkija sadzīvisko drāmu (1904) par dīkiem, apjukušiem ļautiņiem nojaušamo liktenīgo sociopolitisko pārmaiņu priekšā pārcēlis citā jēgas tonalitātē – Vasarnieki viņam ir eksistenciāla līdzība par 15 cilvēku sajūtām pirms pašnāvības – gan tiešā, gan sociālā aspektā. Tas nav stāsts par pirmās paaudzes "buržuā", kas nevar izšķirties, kurš ar kuru precēsies, kurš ar kuru tikai gulēs un vispār komfortabli dzīvos. Tas, ka Gorkija lugā nav neviena aristokrāta, ir «sīkums», kuru absolūti nesaprata Šteins un kurš tik naivi un tieši dokumentēts pirms (! – nevis pēc) izrādes tapušajā filmā. Šteinam Vasaras ļaudis (Sommergaeste) ir "tipa" krievu smalkie aristokrāti, savukārt Gorkijam tie tiešām ir "jaunās dzīves jaunie saimnieki" – pirmās paaudzes kapitālisti, kas izkāpuši no vīzēm un "izsitušies" cilvēkos. Tāpēc Hermaņa izrādes acīmredzamā atsauce uz "buržujiem", kas nav aristokrāti, izpaužas ik detaļā, sākot ar "bomzīgajiem" smalktērpiem, beidzot ar uzvedības manieri, kas «nodod» viņu zemo, patieso, nevis aristokrātisko izcelsmi. Hermanim izrādes traģisms un paradoksālais komisms rodas no tā, ka šo "vasarnieku" skumjo likteni vēstures perspektīvā izlēma vēl baisāks un mazizglītotāks "vairākums" – darba tautas jeb proletāriskās masas. Vizualizējot scēnisko metaforu līdz konceptuālai zīmei, Hermaņa un Jurjānes Vasarnieku vēstījums ir skats uz "vēstures akvāriju" bez ilūzijām – Krieviju, kura kolektīvo pašnāvību XX gadsimtā veikusi divreiz un turpina to darīt ar apbrīnojamu, pat sajūsminošu spītību.
Tāpēc var teikt, ka izrādē sazaļējušā gļotainā ūdens traukā sastopas nāras (sievieškārtas slīkones) ar slīkoņiem – vīriešiem, kuri jau pēc «bioloģiskās konstrukcijas» ir maķenīt primitīvākas būtnes, ja par mironi vispār drīkst teikt – būtne. Un tāpēc nav klīrīgā sašutumā jāšķoba purns, ka pats galvenais šīm "būtnēm", nārām un slīkoņiem, – dabūt vienam otru, citam citu pie dzīvības ar vitāla visu veidu un formu seksa palīdzību – izdodas ar grūtībām un paliek bez vērā ņemamiem panākumiem. O, jā, var droši teikt, ka izrādē visi to vien dara kā kopojas, – tā būs Vasarniekiem laba reklāma, kaut ne gluži patiesa. Jo, vienmēr un visur, darot pat TO, viņi nebeidz sarunāties un runāt!
Fenomenāla komanda
Lai arī pirms izrādes biju pārlasījis Gorkija pļāpīgo, sociāli miglaina patosa pilno, ša-a-ausmīgi garo lugu Vasarnieki un tiku informēts, ka režisors kopā ar aktieriem to pamatīgi pārstrādājis, arī stipri īsinājis, tikai pēc izrādes sapratu, ka esmu ķezā. Jo šī nu bija tā reize, kad ārkārtīgi būtiski saprast, tieši kādus vārdus un kādā intonācijā konkrētajā no simtiem dīvaino, ekscentrisko situāciju kaskādēm, kas burtiski gāžas pāri skatītājiem, aktieri izrunā. Tāpēc man žēl, ka svarīgs izrādes jēgas slānis gāja man burtiski gar ausīm.
Taču nav arī tā, ka es spētu sajūsmināties tikai par apburoši daiļo zelta retrīveru, kas izcili nospēlēja savu lomu, trīsarpus stundu atrodoties uz skatuves. Aktieru ansamblis Vasarnieku izrādē ir fenomenāli trenētu profesionāļu komanda, kuru akrobātiskā varonība izpelnās publikas bravo. Piemēram, ainā, kurā vienam aktieru pārim (pārim arī pēc Gorkija), apkrautam ar sešiem krēsliem, kā krabjiem vēl ir jāimitē dzimumakts. Vai balerīnas cienīgās piruetes, kas "jāizpilda" koķetā vecrozā atlasa kombinē tērptai aktrisei, lai viņa, ieņēmusi tiltiņa pozu pāri sofai, sasniegtu vīrieti – slīkoni un dāvātu tam seksuālās baudas brīžus. Bet tas nav cirks. Tā ir plastiski precīzi realizēta tieši šo izrādes varoņu eksistences forma – pašnāvniecisks izmisums, kurā sen jau zudušas robežas, kas tas tāds balets, kas – sekss, kas – dzīve.
Var jau secināt, ka režisoru Hermani atkal apciemojusi formālā teātra iedvesma, un sākt reģistrēt, kur jau redzētas jūgendiski copainām nārām līdzīgās sievietes ar dekadentu plastisko manierību kustībās un paplukušiem aristokrātiem frakās līdzīgi mūžīgi infantilo vīriešu tēli – Vilkumuižas jaunkundzēs, Zaldātos, skaidra lieta. Es tomēr vairāk sliecos domāt, ka šiem Berlīnes Vasarniekiem «kājas aug» drīzāk no Jukio Misimas Marķīzes de Sadas horeogrāfiskās tīrības un japāniskā samuraju goda kodeksa pašiznīcinošās dekadences apcirkņiem. Kad vēsture iet uz galu, varbūt tiešām godīgāk ir izlikties par nāru vai vismaz harakiri veikušu slīkoni?
Taču, lai empīrisko pieredzi stiprinātu ar lingvistiku precizitāti, fascinējošajai izrādes formai gribētos tomēr «pieinstalēt» tulkojumu – ir aizdomas, ka tad uz skatuves notiekošā izmisīgais absurdums iegūs sociāli "sataustāmāku" (dzirdamu) apstiprinājumu. Un gribas arī līdz galam apjēgt, kādēļ Gorkijs neilgi pirms Čehova nāves tomēr nenocietās un nolamāja šo vislabāko rakstnieku starp ārstiem par dekadentu – līdzīgi kā pats Čehovs Kaijā to izteica ar aktrises Arkadinas muti attiecībā uz pašas dēlu. Fināls, kā zināms, bija gauži bēdīgs visiem – revolūcija uzvarēja, sākās genocīds pret krievu tautu, Gorkiju noindēja, bet, paldies Dievam, Čehovs šīs šausmas trešdaļas zemeslodes lieluma akvārijā, vārdā Krievija, nepiedzīvoja.
Vasarnieki (Sommergäste).
Schaubuehne (Berlīne, Kurfürstendamm 153)
Tuvākās izrādes 8., 9.I.
Biļetes 14-50 eiro