Seko mācības amatniecības skolā, teātra scenogrāfijas un rokdarbu, stikla mākslas studēšana, kā arī mācības klaunu skolā Dānijā. Vienpate. Ironiski rotaļīga (kā jau klaunu skolā mācījusies). Apbrīnojami lietišķa (ar savu galdnieces arodu), ļoti sievišķīga. Šādi I.Vītoliņu ieraudzījuši cilvēki, kuriem viņa sniegusi intervijas.
Dzimusi 1966.gada 26.aprīlī Zviedrijā, Stokholmā, I.Vītoliņa 1990.gadā jūt nepārvaramu vilkmi pārcelties uz vecāku dzimto pilsētu Rīgu. Uz robežas, saplīstot mašīnai, pirmo reizi izdzird pogojam lakstīgalas un saprot, ka to dēļ vien bija vērts braukt. 1992.gadā I.Vītoliņa nodibina pirmo privāto ceļojošo leļļu teātri Latvijā Krūmu Ezis. Vada arī bērnu teātra darbnīcu — studiju internātskolas audzēkņiem studijteātrī Skatuve. Līdz 1997.gada vasarai Krūmu Ezis sagatavo septiņas lugas — aptuveni 40 minūšu garas sirsnīgas izrādes, kuru pamatā I.Vītoliņas vēlme mainīt to, ka leļļu teātris Latvijā nav dzīva māksla, "bērni sēž taisni kā sveces un neuzdrīkstas izdvest ne skaņas".
Ilga Vītoliņa pati raksta scenāriju, gatavo lelles, tēlo lomas. Ar pāris koferiem, ceļojot ar vilcienu, Krūmu Ezis apbraukā tālākos Latvijas nostūrus un izrāda vairāk nekā 550 izrāžu. I.Vītoliņas ziemeļnieciski tiešā un atklātā daba izrādēs nepieļauj nekādu "tillināšanos". "Ir priekšmeti, kas man liek aizdomāties — koka gabali, sprungulīši, lupatiņas. Mantas, kas nokalpojušas savu laiku, ir tik mīļas, ka no tām grūti šķirties. Ir skanošās, žvadzošās lietas — tikšķošie pulksteņi, visādi grabuļi —, to visu var izmantot vēl un vēl," — tā I.Vītoliņa, aizsākot Latvijā tolaik svešās "objektu teātra" tradīcijas.
"Tagad es gribu siltu vasaru…" (no intervijas 1995.gadā).