Izrādes Kareņins recenzija. Smagi, lēnām un tukšgaitā

Pusstundu pirms Dž. Dž. Džilindžera jaunākās izrādes Kareņins sākuma Dailes teātrī nejauši ievēroju, ka vakara kasē pa vienai biļetei uz minēto izrādi viens pēc otra nopirka divi pusmūža kungi. Varbūt tā bija tikai sagadīšanās. Tikpat ļoti var būt, ka viņi bija neprecīzi izlasījuši nosaukumu un domāja, ka nāk uz stāstu par kaislīgo Annu, nevis piekrāpto Alekseju. Bet vēl vairāk var būt, ka viss ir loģiski un kungi nāca apzināti – uz stāstu, ar ko varētu identificēties. Cerams, viņi pēc trim stundām aizgāja mājās gandarīti, un iemesls, kāpēc man skatīties šo izrādi gandrīz triju stundu garumā bija tik mokoši garlaicīgi, ir vienkāršs – es neesmu mērķauditorija.
 

Konflikt ā ar sevi

Ļeva Tolstoja romāna Anna Kareņina klasiskais sižets pašlaik mākslā interesē pārsteidzoši daudzus. Ik pa brīdim top kāda ekranizācija, jaunākā Krievijā pavisam nesen – 2017. gadā Karena Šahnazarova Anna Kareņina. Vronska stāsts gan filmas, gan seriāla formātā. 2016. gadā lietuvieši Marjus Ivaškevičs un Mindaugs Karbausks Maskavā Majakovska teātrī radīja ironisku fantasmagoriju Krievu romāns, kurā cieši sapina Tolstoja personiskās dzīves peripetijas ar viņa romāna varoņu attiecībām un Anna ar abiem Aleksejiem brīžiem pa skatuvi pārvietojās kā trīsgalvaina būtne ar vienu ķermeni. Šo Ivaškeviča lugu šosezon Viļņas Krievu drāmas teātrī iestudējis arī Oskars Koršunovs.

Latviešu aktrise Marija Linarte pagājušajā sezonā debitēja režijā, Ģertrūdes ielas teātrī prezentējot savu autordarbu Anna. Люболь – fragmentētu spēli par galvenās varones sašķelto personību, kur trauslās Ivetas Poles Annas apziņā uzstājīgi dzīvo vēl viena, vīriešu kārtas Anna Kaspara Dumbura robustajā veidolā. Šie ir tikai daži piemēri, ne tuvu ne visi, kas rāda, cik dažādos virzienos Tolstoja Anna Kareņina iedvesmo mūsdienu teātri.

Vasilija Sigareva lugu A. Kareņins (autora mājaslapā pieejama arī ar nosaukumu Aleksejs Kareņins) pēc Kirila Serebreņņikova ieteikuma pirmo reizi iestudēja Viesturs Meikšāns kopā ar Reini Suhanovu un Annu Heinrihsoni Maskavas Dailes teātrī 2012. gadā. Sigareva teksts sižetiski lielākoties respektē Tolstoja oriģinālu, bet apvērš to it kā spoguļattēlā, centrā izvirzot Alekseja Kareņina izjūtas un Annu pabīdot it kā malā. Viņa joprojām ir būtiska, tomēr galvenokārt kā Kareņina reakcijas ierosinātāja, nevis kā konkrēts raksturs.

Interesantākais Sigareva versijā ir veids, kā Kareņins savu nedrošību, kompleksus, pamazām augošo greizsirdību, nespēju sevi kontrolēt projicē uz apkārtējiem, kā pretrunīgās sajūtas iemiesojas dīvainos, biedējošos sapņos. Sigareva Kareņins ir mūsdienu cilvēks nevis lugas nekonkrētā sadzīviskā kolorīta dēļ, bet personības ziņā – tas ir reflektējošs, ar sevi konfliktā esošs indivīds, kurš dažbrīd vairāk cīnās ar paša galvā radītām vējdzirnavām, ne tik daudz ar nepārvaramiem ārējiem apstākļiem. Visi šie aspekti noteikti ir radošas režisoriskas interpretācijas un labu aktieru vērti.
 

Konstrukts, tēls, ideja

Diemžēl Dailes teātra Lielās zāles izrādes estētiku raksturo abstrakts akadēmisks ilustratīvisms. Artūra Bērziņa scenogrāfija veido labi situēta aristokrātu nama interjeru priekšplānā, savukārt skatuves aizmugurē aiz stikla sienas risinās dzīve, kurā Ģirta Ķestera Kareņins nepiedalās. Aiz stikla redzamais laikam uztverams kā Kareņina iztēlē notiekošs, jo Leldes Dreimanes Anna uz balli no Kareņina nama aizbrauc un no tās atgriežas cieši pieguļošā, pušķu pušķiem izpušķotā tērpā, bet dejā aiz caurredzamās sienas griežas citā, gluži gaisīgā kleitā.

Jau Sigareva lugā Tolstoja romāna personu loks ir ievērojami reducēts, bet Džilindžera izrādē tas noticis vēl vairāk. Daļai varoņu uz skatuves atstāta tikai formāla funkcija. Jura Bartkeviča Ārsts nepieciešams, lai būtu iemesls likt Kareņinam izģērbties un pazemojoši atklāt savu it kā nepievilcīgo vecumu. Tāda paša iemesla dēļ uz skatuves pusotra epizode atvēlēta Mārtiņa Upenieka Stepanam Arkadjevičam, kurš kairinoši demonstrē savu it kā valdzinošo jauna ķermeņa lieliskumu pret Kareņina it kā nožēlojamību. "It kā" tāpēc, ka vecums ir tikai ārējs un formāls iemesls Kareņina ciešanām.

Anetes Krasovskas Betsija un Ginta Andžāna Vronskis izrādes versijā pilda tikai skaistu drēbju pakaramo funkciju, jo darbībā viņi nevirza un neietekmē tieši neko. Vronskis ir tikai konstrukts, tēls, ideja Kareņina galvā, viņa personībai te nav nekādas nozīmes. Dārtas Danevičas Lidija Ivanovna vismaz paliek prātā kā liekulīga un mērķtiecīga būtne, kura skaidri zina, ko grib, un to arī panāk. Otrā plāna darbības personu ilustratīvismu pastiprina arī Katjas Šehurinas tērpi, kas dāmām gan izceļ šmaugos vidukļus, bet kungus, iepogātus spīdīga, burzīga auduma kostīmos, padara tuklus un neveiklus.

Pēc būtības nozīme Džilindžera izrādē ir tikai trim tēliem – Kareņinam, Annai un Serjožam. Lelde Dreimane Annas lomā ir neapšaubāmi glīta un tikpat neapšaubāmi jauna. Abas šīs īpašības ir simpātiskas, bet ne viena, ne otra nav tik unikāla, lai raisītu noturīgu interesi. To nevar teikt par Serjožu, kuru uz skatuves iemieso veseli četri izpildītāji – īsts zēns Rūdis Bikšus, pēc viņa līdzības veidota lelle, kā arī aktrises Ieva Florence un Dana Avotiņa- Lāce, kas Serjožu vada brīžos, kad viņš ir lelle (par lelles režiju atbildīga Santa Didžus). Pie labākās gribas nespēju saskatīt konsekvenci šī paņēmiena lietojumā, respektīvi, neņemos atbildēt, kāpēc Serjoža dažbrīd uz skatuves ir lelle, bet citbrīd zēns, kas visos gadījumos runā Ievas Florences balsī.

Tik spēcīgam tēlam kā lelle mūsdienu teātrī nekādā gadījumā nepietiek ar pašsaprotamo atziņu, ka pieaugušie bieži mēdz būt tik aizņemti ar sevi, attiecības kārtojot, ka aizmirst par bērniem un sāk izturēties pret viņiem kā pret lietām. Tieši šādā ilustratīvā nozīmē lelles kā Skārletas bērnus izmantoja Jans Villems van den Boss savā Vējiem līdzi iestudējumā Dailes teātrī pirms sešiem gadiem, bet tā varētu būt arī nejauša sagadīšanās. Interesantāks ir jautājums, vai tiešām bijušie Nepanesamā teātra arteļa domubiedri Džilindžers un Viesturs Kairišs vairs nemaz un nekad neskatās viens otra darbus, jo šosezon šī ir jau trešā Latvijas dramatiskā teātra izrāde ar lellēm.

Ģirts Ķesteris Alekseja Kareņina lomā ir gana harismātiska skatuves personība, lai spētu noturēt publikas uzmanību ilgtermiņā, pat aplīmēts ar sintētisku bārdu (lai… ko? Izskatītos vecāks?). Aktieris ticami spēlē uniformā ieliktu, iekšēji un līdz ar to arī arēji nebrīvu, sasaistītu cilvēku, kurš nespēj par sevi pasmieties, nespēj būt vieglprātīgs, aizrauties. Un, citādi neprazdams tikt galā ar negaidīto emocionālo jucekli, ik pa brīdim krīt agresijā pret bērnu vai sievu. Žēl, ka režisors atteicies no vairākām lugas ainām, kurās Kareņina attiecības gan ar Serjožu, gan Vronska un Annas meitu atklājas visā to pretrunīgumā.

Tik ļoti gribējās, lai Džilindžera Kareņins ar daudzu konceptuālo šī režisora darbu protagonistu Ģirtu Ķesteri titullomā būtu notikums ar nozīmi, ka biju jau izdomājusi nosaukumu pozitīvai recenzijai: "I’m back!" Beidzot taču tas varētu notikt. Terminators – tas ir, Džilindžers – varētu atgriezties ar dzīvām, aizraujošām izrādēm. Diemžēl vēl ne šoreiz. Izrāde virzās uz priekšu smagi, lēnām un tukšgaitā. Pat ja fināla mizanscēna ar Ludvika Aškenazi dzejoli par sievieti un cigaretēm un mājieniem par Annu Kareņinu bezmaz vai kā Marlēnes Dītrihas Šanhajas ekspreša liktenīgās sievietes līdzinieci liek negaidīti pamosties.

Kareņins

Dailes teātra Lielajā zālē 11.IV plkst. 19, 20.IV plkst. 18, 23.IV plkst. 19, 28.IV plkst. 15