Režisoram šo lugu, kas daudzviet pasaulē guvusi popularitāti, ieteica izlasīt ar piebildi, ka "viņam patikšot". "Man šī luga likās godīga izvēle, lai iestudētu. Materiāls ir arī pateicīgs dažādiem skatuviskiem risinājumiem, bet mani uzrunāja tēmas. Un to šajā lugā ir daudz un aktuālas. Ģimene, bērni un vecāki, vientulība, pamestība... Kompaktā viencēliena materiālā pateikts tik daudz." Režisors domā, ka īpaši interesanta izrāde var būt jauniešiem, bet piebilst, ka ikviens atradīs sev aktuālu jautājumu, uz kuru jāmeklē atbilde. Taču izrādes centrā viņš neliek paaudžu konfliktu, jo stāsts vairāk ir par nesaprašanos, nespēju saredzēt un sadzirdēt. "Pusaudži atrodas klaustrofobiskā pasaulē, kurā ir apmaldījušies, neziņā, apjukumā," precizē H. Arājs un atzīst, ka Ugunsseju izvēlējies iestudēt tieši galvenā varoņa Kurta dēļ. "Viss, kas notiek ap un ar viņu, man ir pazīstams. Jūtīgs, ievainojams, apmaldījies kādā dzīves posmā. Viņa un māsas pieaugšanas tēma skārusi ikvienu. Un vecāki? Lai gan vecāki mēģina saprast, tas izrādās nokavēti. Luga ir piesātināta! Viencēliens ir kā dinamisks skrējiens, kā sprints."
Luga uzrakstīta 1998. gadā, kad H. Arājs dzimis, un to viņš uzskata par labu sakritību, lai gan konkrētam laikam neesot nozīmes. Nosaukumu Ugunsseja režisors neatšifrē. "Negribu par daudz izstāstīt, jo atbilde nav viennozīmīga. Bet uguns ir brīdī, kad Kurts grib būt saredzēts. Lai nosaukums paliek atvērts un katrs meklē savu atbildi. Man pašam vienmēr, kad kāds stāsta, ko ar to gribējis pateikt, labāk patīk nezināt, bet aiziet paskatīties. Katram ir savs redzējums un pieredze, kā to vērtēt."
Žanra formulējums – dekadentiska drāma – gan ir skaidra norāde. "Tā nav sadzīviska, ģimeniska izrāde, dekadence iet rokrokā ar autora vēstījumu," precizē H. Arājs. Morāles normu noliegums ir tikai viena no pusēm, kas tiek parādīta. "Dekadence vairās dot cerību, ka viss atrisināsies un būs labi. Šī luga beidzas šokējoši, radikāli." Kā? Tas jāredz.