Večellas Varslavānes erudīcija un varēšana puto pāri kostīmmākslinieces pienākumiem. Viņa kļūst režisora domubiedrs un oponents, kas pieradina pie sevis tā, ka lietas un tēmas, ko Čella netika vērtējusi, šķiet skrandainas un plikas. Viņas argumenti nav vientuļi, un viņas rīcībā nejūt patvaļu. Jo māksliniece ir sasniegusi to statusu, kad aiz vārda Večella Varslavāne kā fronte stāv Latvijas teātra un kino vēsture. Tā pavisam nesen rakstīju par viņu kaut kādai vajadzībai, kas saistījās ar Mūža balvas piešķiršanu. Maz pateikts, jo aiz Čellas vārda arī Latvijas likteņa traģiskās kolīzijas, kas sāpīgi skārušas mākslinieces ģimeni. Aiz uzvārda Varslavāne arī gaišais un cerīgais, kas saistīts ar Latgales atdzimšanu un atgriešanos pie brāļiem savā valstī Latvijā. Viņas tēvs, jau kļuvis Rīgā par pazīstamu mākslinieku, nolēma atgriezties Rēzeknē, lai tur ne vien strādātu, bet kļūtu par paraugu citiem, ka māksliniekam jādzīvo tur, kur viņa saknes. Tā mazās Večellas dzīves pieredzes krāšanas ražīgākie gadi pagāja tēva dzimtajā pilsētā, kur stāvs pilskalns ar mūru drupām, lejā strauja, līkumaina upe un pāri tai kalnā slienas divu torņu baznīca, kuras pakājē pilsētas dzīvākā vieta. Tur tiekas ļaudis no malu malām, skan dažādas valodas, izlaužas raksturi, un tos savalda Latvijas kopējie tikumi. Tas ir tirgus. Čellu apbur dzīves krāsainība, katras ļaužu grupas savdabīgums. Sajūsmina tiešums un asprātība sarunās. Vai, kā viņa prata to atstāstīt! Ar sulīgiem latgaliešu teicieniem un senvārdiem, kas ikdienas valodā zuduši.
Jutu viņu kā māsu. Zinu, ka daudzi mūs, latgaliešus, apskauž par kopības un tuvības jūtām, kad tiekamies. Mēs veram sirdi vaļā kā ermoņikas. Tāds esot bijis viņas tēvs, Latgales gleznotājs Francisks Varslavāns, manu jaunu dienu ideāls, par kuru Rēzeknē stāstīja zīmēšanas skolotājs. Sapņoju gleznot, bet dzīve aizveda uz kinostudiju. Un tur vienā jaukā dienā dzirdu – pie mums no Modes nama nākšot strādāt jauna kostīmu māksliniece Večella Varslavāne. Jā, gleznotāja meita. Ko liegties, slavenā tēva dēļ jutu godbijību pret dāmu, kura modes kostīmu radīšanu maina pret darbu pie filmas. Jau biju redzējis iztālēm. Jā, eleganta, moderna, ar profilu, kādā pieņemts gleznot dižciltīgas dāmas. Tikai atraisīta un atklāta. Ilgi nebija jāgaida. Gadījās reizē stāvēt pēc kafijas. Jaunpienācēja ilgi nopētīja manu laukos adīto jaku un skaļi konstatēja: "Ļoti laba." Un tad, pieliekusies pie auss, klusu pačukstēja: "Tikai nomainiet pogas. Te vajag mazas un apaļas." Hā! Tas man patika. Uzreiz redzams, ka savējā, un mēs bez iepazīstināšanas jau sēdējām pie viena galdiņa un triecām, kā bērnībā būtu kopā ganos gājuši. Taču strādāt kopā sanāca tikai pēc gadiem septiņiem.
Jums ir tiesības mani apstrīdēt, bet es palieku pie pārliecības, ka spožākais mūsu kopdarbs bija filma Teātris, kuru uzņemot es bieži vien skaļi nokliedzos: "Ko! Un mēs vēl filmējam? Nezinu, kas mums no tā visa sanāks, bet vislielākais brīnums būs tas, ka filma galu galā tiks uzņemta." No nekā. Līdzekļu ziņā. Kad kopā pārrunājām tikai Džūlijas kostīmus vien, mums sanāca veseli trīsdesmit. Budžets to nevilks. Tāpēc nolēmām taisīt transformējamus apģērbus, ar detaļu maiņas iespējām. Un to veica šī burve. Trijās ainās Večella Elzai un Vijai uz auguma tikai sadiedza drēbi, lai izskatās pēc kleitas vai kimono. Daždien viņa man piekodināja filmēt aktieri tikai līdz jostasvietai. Nav bikšu. Tās jāuzvelk citam.
Dārgi kostīmmākslinieki lielās kinostudijās tikai uzzīmē tērpu skices un ar to savu darbu ir beiguši. Pārējo veic šuvēji, asistenti un ģērbēji. Pie mums mākslinieki ir arī melnā darba veicēji. Čella pirka audumus, kontrolēja piegriešanu un šūšanu. Un visu laiku uzturējās filmēšanas laukumā, jo filmā kostīmam darbošanās ir pulka daudzveidīgāka nekā teātrī. Itin bieži gadās, ka jāatrod risinājums negaidītai situācijai filmā. Te Čella bija neaizstājama.
Kopīgais darbs tuvina kolēģus. Tuvinieki aiziet otrajā plānā. Sākās jaunas radu būšanas ar ģimeņu draudzībām un kompānijām, ar bērnu likteņiem, kas savijās. Ar traģisko, ko tev uztic kā draugam. Kopā ar Čellu es piedzīvoju augšāmcelšanās brīnumu. Mēs pavadījām viņas mātes līnijas radus uz Izraēlu. Tad došanās prom no Padomju Savienības līdzinājās valsts nodevībai. Es stāvēju uz perona un raudzījos uz viņiem kā tiem, kurus Večella nekad, nekad vairs neredzēs. Kā uz nāvei nolemtiem. Viņi tur vēl dzīvos, un labāk nekā Padomju Savienībā, bet Čellai viņi būs miruši. Es valdīju asaras. Pie Čellas un Gunāra mājās mēs izraudājāmies pa īstam. Tur uzzināju viņas dzīves traģiskākās dienas vācu okupācijas gados. Viņa divpadsmit gadu vecumā drebēja nāves bailēs, jo bija ieradušies bruņoti vīri, lai vestu meiteni uz koncentrācijas nometni, kur jau atradās viņas māte. Vecmāmiņa kliedza: "Nošaujiet mani, un tikai tad jūs viņu paņemsiet." Notika brīnums. Ne viens vien. Pēc kara ģimene atkal bija kopā. Tiesa, tuberkuloze atņēma tēvu.
Bet pieminētais augšāmcelšanās brīnums ir Latvijas neatkarība, kas deva iespēju Čellai satikt mātes radus. Ticiet, es priecājos par to. Ja optimisma pilnās Večellas pagātnē, it īpaši bērnībā, ir bijis tik daudz traģisma, nav brīnums, ka viņa gluži kā svētā prata darīt citus gudrākus un skaistākus. Tas pievilka pie mākslinieces mūs visus. Jā, nav neaizstājamu cilvēku. Kostīmmākslinieki mums būs labu labie. Tikai atkārtot unikālo Večellas personības košumu un maģiju nespēs neviens. Viņa bija vienreizēja, kā vienreizēja mums katram ir sava dzīve, kuru skaistu dara ne jau manta, bet cilvēki, ar kuriem tiekamies, tāpēc manas dzīves pūrā Večella mirdz kā dārgakmens. Ticu, ka arī citiem, kas viņu pazina.