Mani slepenie romāni
Edīte Tišheizere
Ja man jānosauc viena pati aina, kas tūlīt nāk prātā, tad tā ir Dumpja un Jakovļeva saspēle izrādē Kavalieru viltība. Ne es atceros, kas tur īsti notika, nedz vai viņi bija pozitīvie vai negatīvie varoņi. Bet tas, kā viņi saskatās, kā nepārtrūkst klusais un droši vien visai blēdīgais dialogs starp abiem, kā viņi, pietupdamies un rotaļu zaldātiņu stīvumā kustinādami rokas, dzied pamuļķo dziesmiņu "Jampidl, jampidl", – to varu pārstāstīt un nodemonstrēt, nakts vidū pamodināta.
Kaut gan tikpat spēcīgs bija mans skolnieces satraukums, saprotot, ka Ģirta Jakovļeva daiļais Lorencačo Alfrēda Jaunušana iestudējumā ir maita pa īstam, nevis tikai izliekas, kā cerēju. Nopietni viņš mani aizrāva Jagaiļa lomā Pētera Pētersona Meteorā – no romantiskā varoņa bija izlobījies tik perfekts un nežēlīgs raksturotājs, ka bauda bija skatīties!
Mans "romāns" ar Uldi Dumpi ir daudz profesionālāks. Jau pati strādādama teātrī, esmu viņu pētījusi kā – lai mākslinieks man piedod – mācību grāmatu: kāpēc iespējama tāda detaļu precizitāte, dzīves garša un teātra nervs vienlaicīgi. Viņa Skroderdienu Ābrams locīja Pindacīšai atņemto lakatiņu, un tajās mezglainajās rokās, ierastajās kustībās bija vesela gara biogrāfija.
Redzat, atkal ir debesis pušu
Atis Rozentāls
Kas ir Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs, es, manuprāt, pirmoreiz iegaumēju bērnībā, melnbaltā televizora ekrānā skatoties izrādi Kavalieru viltība, no kuras gan atceros jancīgās dziesmiņas piedziedājumu "Jampidl, jampidl, pidl, vau, vau". Vēlāk viņi kopā uz skatuves nemaz tik bieži nav spēlējuši, jo ļoti daudz dublējuši viens otru.
Protams, filmas. Ģirts Jakovļevs visspilgtāk kā Pūt, vējiņu! Uldis, savukārt Uldis Dumpis mazliet neveiklajās Melnā vēža spīlēs un, protams, Limuzīnā. Abi ļāvušies seriālu vilinājumam attiecīgi Eņģeļu mājā un UgunsGrēkā. Mūsdienās viņi ir klātesoši ikdienā pat kā reklāmas balsis. Laba izvēle. Mums taču viņi patīk.
Esmu piedzīvojis, kā Valmieras teātrī 2000. gada decembrī cilvēki stāvēja rindās "uz Dumpi". Viņi nezināja, kā sauc lugu, kurā mākslinieks viesojas (tā bija Nadeždas Ptuškinas komēdija Šie saldie Ziemassvētku sapņi jeb Liktenim tā labpatikās), viņi nāca skatīties iemīļoto aktieri. Atceros daudzu skatītāju mulsumu, kad 2002. gadā Nacionālā teātra izrādē Viņš taču ir muļķis Dumpis dikti lamājās. Mūsu mīļais Dumpis! Pat Cepļa lomā (1995) viņš nebija nepārprotami negatīvais varonis.
Ģirta Jakovļeva varoņi ir atskabargaināki, spīvāki. Pēdējos gados viņa atveidotie tēvi var būt arī paštaisni kā Indrānu tēvs, apjukuši kā Bruno Manā nabaga tēvā vai augstprātīgi kā viens no izrādes Šis bērns personāžiem. Atceros burtiski strāvas sitienam līdzīgu efektu, ieraugot uz skatuves sēdošo Ģirta Jakovļeva Kārklu izrādē ...bagātā kundze... – tik vientuļu un neaizsargātu. Sarežģītas attiecības ar dēlu ir arī Ulda Dumpja atveidotajam tēvam izrādē Ciemiņi.
Nezinu, vai abu mākslinieku godināšanas scenārijā ir iekļauta Lilioma dziesmas dziedāšana. Taču neticu, ka bez tās iztiks. "Redzat, atkal ir debesis pušu" ir īstā dziesma. Jo Dumpis un Jakovļevs ir īsti debesu lāpītāji. Ar savu vīrišķību, dramatismu, emocijām un humoru. Ja viņu nebūtu, viņus nāktos izdomāt. Kārtīgi nosviniet un izbaudiet skatītāju mīlestību zem šīm baltajām akācijām!
Jakovļeva smaids
Ieva Struka
Vispirms viņš man uzsmaidīja no filmas Pūt, vējiņi!, bet vēl ilgāks šis mirklis bija, kad skatījos uz kinofilmas mūzikas ieraksta vinila platītē vāku. Tur bija redzami abi – Ģirta Jakovļeva brašais laivinieks Uldis un Esmeraldas Ermales Baibiņa. Pēc tam Ģirta Jakovļeva Dūdars norūpējies pasmaidīja un nogrozīja galvu par Astrīdas Kairišas Antonijas apmātību, lūkojoties Alekša acīs. Neticami, bet Druvienas Skroderdienās Silmačos viņa smaidu varēja redzēt gan no pirmās rindas, kur mēs kā bērni ielīdām, gan no pēdējās, kur patiesībā bija mūsu vietas. Tomēr visvairāk mani valdzināja slavenais Jāņu rīta dialogs, kur Ģirta Jakovļeva Dūdara mute nemaz nesolīja Antoniju mīlēt, tik teica, ka zinot, kāda šī bijusi un būšot, jo pazīstot viņas sirdi, bet viņa acis solīja gan mīlēt, turklāt līdz mūža beigām.
Gāja gadi, un tagad Ģirts uzsmaida katrreiz, kad sasveicināmies teātra gaiteņos. Smaids, kas no skatītāju rindām likās neticami labsirdīgs, tāds izrādījies arī dzīvē. Mēģinājumos viņš nebūt nesmaida bieži, jo par savu darbu allaž šaubās un, manuprāt, joprojām mulst, dzirdot labus vārdus. Gan par Pelegrīnu, gan Junu Gabrielu Borkmanu, gan Indrānu tēvu, gan Bruno – manu nabaga tēvu, gan pašu jaunāko lomu – Lielvārdu Ugunī un naktī. Toties ārpus mēģinājumiem viņš ir tas, kurš ar pilnīgi nopietnu seju spēj stāstīt jokus tā, ka apkārtējie smej, līdz zemei krizdami. Protams, ne ik dienu.
P.S. Bet tad, kad es jebkur un jebkā mēģinu izvilkt no kabatas vai aizvērtas somas šokolādi vai končas, lai kādam iedotu, es vienmēr redzu Ģirta Jakovļeva Riču un tās šokolādes konfektes, ko viņš pa vienai vilka laukā no kabatas un lika uz naktsgaldiņa, lai attaisnotu savu aizķeršanos krogā Astrīdas Kairišas Lauras asaru pilnajās acīs.
Dumpja balss
Ieva Struka
Gan jubileju, gan apbalvojumu, gan pirmizrāžu reizēs, protams, ierasts apcerēt Ulda Dumpja absolūto skatuves organiku, dziļi latvisko zemnieka "viltību" – būt visur klāt tā, lai ir "ne par daudz, ne par maz", un tieši caur to vienmēr tapt pamanītam, jo nekad uz skatuves viņš nepaliek pāri, vienmēr mazliet pietrūkst, un Dumpi gribas redzēt vēl un vēl. Tomēr, domājot par daudzajām nospēlētajām lomām, es aizķēros aiz viņa balss. Ne jau rudā bārda vai plastika vien padarīja viņu par neaizmirstamu Ābramu – bailēs dzert Zāras gatavoto tēju Dumpja Ābrama balss kļuva nevis aizdomīga, bet pārvērtās nīgrā šausmu izteiksmē tais pašās jau pieminētajās Druvienas Skroderdienās. Atturīgi vīrišķīga tā bija Bratkus lomā Atspulgā ūdenī, bet griezīgi asa vienā no daudzajām vērmahta darboņiu lomām – Manfrēdā Ilgajā ceļā kāpās, mīlestības un izmisuma caurstrāvota, kad viņš iegrūž kājas īkšķi vēžu pilnajā bļodā Emīla nedarbos, pašapzinīga par prasmi pareizi iekārtoties Jusova lomā Ienesīgajā vietā, kur Dumpja deju nodejo svīta, bet viņš ar kaut ko līdzīgu "Tā, lūk!" noslēdz šo kustību orģiju.
Kaut izrādei neiekrita laimīgs mūžs, no pēdējo gadu darbiem visspēcīgāk Dumpja balss skan Šeilokā – te kā upes deltā satecējuši viņa Ābrami no Skroderdienām un Ļaunā gara, daudzie nodzīvotie gadi un mazliet nespēka, ko tie atnesuši, kā arī tēva sirdssāpes par pazaudēto bērnu. "Vai tad žīdam nav acu, nav roku un citu locekļu, vai žīdam nav prāta, jūtu, mīlestības un kaislību? Ja jūs ievainojat mūs – vai tad mums neplūst asinis?" Šī ir tikai daļa no Šeiloka monologa, bet tās spēks un rezignācija par dzīvi man trāpa ne mazāk kā tiem tūkstošiem skatītāju, kuri jūsmo par Latgolu.lv, Ulda Dumpja dzīvesprieku un neizsmeļamo enerģiju Ontona balsī.
Mūsu zēni
Silvija Radzobe
Izjūtu personisku prieku un gandarījumu, ka šī gada Spēlmaņu naktī Ģirts Jakovļevs un Uldis Dumpis saņems balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā. Viņi to tik tiešām jau sen ir pelnījuši – gan tāpēc, ka patiešām ir izcili aktieri, kuri iemantojuši, bez pārspīlējuma var teikt, tautas mīlestību, gan tāpēc, ka vismaz 20 gadu Nacionālā teātra repertuārs nav bijis iedomājams bez viņiem.
Kad 60. gadu beigās no Talsiem atbraucu uz Rīgu un, kļuvusi par universitātes studenti, sāku apmeklēt teātrus, visbiežāk mani vilka tieši uz Nacionālo, tolaik sauktu par A. Upīša Akadēmisko drāmas teātri. Lielā mērā tas notika, pateicoties Alfrēda Jaunušana izlolotajai aktieru paaudzei, kas tolaik bija pašos savas radošās jaunības ziedu gados. Vismaz vienā (varbūt ne vienīgajā) ziņā A. Jaunušans sekoja Eduarda Smiļģa tradīcijai. Viņi abi bija sapratuši, ka teātra repertuāru vajag uzticēt nest abu dzimumu zvaigznēm, kuras būtu ne tikai talantīgi mākslinieki, bet arī sava dzimuma izcilākie eksemplāri, lai savaldzinātu skatītājus pilnīgi un totāli. Jo uz teātri jau cilvēki iet, lai dabūtu ko vairāk par normēti kārtīgo ikdienu – spēcīgas emocijas, negaidītu fantāziju, asprātīgus jokus, iespēju redzēt ideālus, dzīvē tik reti sastopamus skatuves vīriešus un sievietes.
A. Jaunušans sava teātra ideālo sievieti bija ieraudzījis vienā aktrisē – Astrīdā Kairišā, bet ideālo vīrieti "sadalījis" uz trim – Ģirtu Jakovļevu, Uldi Dumpi un nu jau aizsaulē aizgājušo Intu Burānu. Katram no viņiem piemita kas tāds, kā nebija pārējiem diviem, bet kopā veidojās absolūta pilnība. Varbūt Ģirts Jakovļevs ir visskaistākais "teātra vīrietis", kādu esmu redzējusi, pie tam – emocionāls, atvērts, romantiski aizrautīgs, par kuru nav iespējams nejūsmot, ja vien sirds ir krūtīs. Vēl tagad atceros, kā zāle, un es tai skaitā, raudāja Lorencačo finālā, kad, mikrofonu pastiprināta, mirstošā varoņa dziestošā balss atkal un atkal izdvesa vārdu "kļūda".
Ja Ģ. Jakovļevs un U. Dumpis dublēja vienu lomu, piemēram, Liliomu, es uz vienu Dumpi centos redzēt divus Jakovļevus. (Tolaik lēto biļešu un ierobežoto izklaides piedāvājumu dēļ cilvēki labās izrādes skatījās daudzreiz.) Taču nevienam nenāca prātā Ģirtam piedēvēt intelektuālismu, tieksmi patstāvīgi un pastāvīgi analizēt dzīves un mākslas notikumus, kas savukārt bija I. Burāna stihija, ja tas ir īstais vārds attiecībā uz prāta darbību. Toties Ulda Dumpja varoņi un viņš pats šais varoņos radīja priekšstatu, ka uz viņu var paļauties – gan kā uz absolūti godīgu cilvēku, kurš nekad neteiks, ko nedomā, gan kā uz vīrieti, kurš pasargās, aizsargās, neļaus darīt pāri. Un ne tikai bērnam vai sievietei, bet arī savai zemei. Lai arī Ģ. Jakovļevs ar labiem panākumiem ir spēlējis komiskās lomas, piemēram, Jagaili Meteorā, tomēr šai ziņā, ja būtu jāsacenšas ar Uldi, viņš būtu zaudētājs. Jo to absolūto ironiska humora izjūtu, kas raksturo U. Dumpja Skroderdienu Ābramu, Latgolas.lv Ontonu, bet jo sevišķi Broņislavu Timrānu (Ar būdu uz baznīcu), ne ar ko nevar salīdzināt. Taču tādu var dabūt ne tikai iedzimta komiskā talanta dēļ, bet arī nepārtrauktu un muļķību nepiedodošu dzīves vērojumu dēļ. Tikai tagad pa īstam varbūt aptveru, ka komiskās lomas bija aktiera spriedums par dzīvi, kas nav viennozīmīga nekad – ne padomju, ne atjaunotās Latvijas valsts ērā.
Žēl, ka aktieriem maz iznācis spēlēt kopā. Īstenībā atceros tikai divus tādus gadījumus. Kavalieru viltībā U. Dumpis un Ģ. Jakovļevs spēlēja kavalierus, kuri, kā jau to vēsta Dž. Fārkera lugas nosaukums, ir viltīgi. Visi trīs bija redzami A. Šteina Okeānā, kur, iestūķēti ne pārāk elegantās padomju jūras virsnieku uniformās, I. Burāna Platonovs, U. Dumpja Kukļins un Ģ. Jakovļeva Časovņikovs ar pārnopietnu seju "nesa" sovjetiskas frāzes. Bija jautri. Un – nekāda sašutuma. Jo tie taču bija publikas iemīļotie "mūsu zēni".