Stāsts nav nekāda zinātniskā fantastika, tas viss notiek ar mums. Izrādes nosaukumu katrs var tulkot savādāk, un, iespējams, pēc iestudējuma noskatīšanās tas iegūs pavisam citu jēgu. Ieva Segliņa saka, ka nosaukumam ir daudz skaidrojumu, izejot no autora skaudrā vēstījuma par mūsdienu pasaules netīkamajām lietām. "Uz kurieni pasaule iet? Ko cilvēki ar to un savām dzīvēm dara? Cilvēki pamazām sāk aizmirst pašu svarīgāko un galveno – kāpēc mēs esam uz šīs zemes. Tas skan banāli, bet dzīve kļūst nepanesama tad, kad kļūstam sveši viens otram," vienu no nosaukuma atšifrējumiem atklāj aktrise. "Pasaule sagriezusies kājām gaisā, un mēs pārstājam viens otru ne tikai redzēt, bet pat sajust."
Viripajevs runā par atpazīstamām lietām – mūsdienu cilvēku trauksmi, stresu, nemitīgo skrējienu, vairs nemākot būt šeit un tagad un vienkārši priecāties par to, kas apkārt. "Mēs nedzīvojam, bet plānojam, rosāmies, darbojamies, tā pazaudējot to, kas ir būtisks. Vairāk vai mazāk tas ir pārņēmis visus. Arī es personīgi gribētu ļoti iemācīties būt šeit un tagad un tvert mirkļa burvību, nevis nemitīgi domāt, kas būs, kā būs, vai būs labāk vai savādāk," stāsta Ieva Segliņa.
Lugā ir četri personāži, un katrs ir izpētes vērts. Visi varoņi ir 35 gadu vecumā – no jaunības tikuši ārā, un būtu jau bijis laiks atrast sevi. Ieva Segliņa atveido Emmiju. "Mēs izrādes laikā mēģinām saprast, kas viņiem dzīvē liek veikt darbības, kuras noved attiecīgajā situācijā. Emmija ir meitene, kas sevi meklē centīgi, bet... nespēj atrast," stāsta aktrise, kurai ir interesanti pētīt savu varoni un kura izrādē spēlē kopā ar Artūru Skrastiņu, Initu Sondori un Kasparu Dumburu.
Vai iestudējums pateiks recepti, kā iemācīties būt šeit un tagad, vai tomēr atstās šo jautājumu atklātu? "Autora skatījums ir skaudrs. Varbūt kādam izrāde būs kā mudinājums," atbild Ieva Segliņa. "Bet mūsu mērķis nav pamācīt un pateikt, kā rīkoties. Sākot mēģinājumu procesu, ilgi domājām, kā šo lugu vērt vaļā, interpretēt, līdz nonācām pie secinājuma, ka materiāls ir tā uzrakstīts, ka teksts vienmēr būs pirmajā plānā. Tas skan it kā sadzīviski, par parupji, bet autors to ielicis formā, kas brīžiem ir kā dzeja. Mēs meistarīgi uzrakstīto darbu paši izbaudām un mēģinām to atklāt arī skatītājiem. Mazā zāle tam ir ļoti piemērota."