"Šajā izrādē degunradzis var būt jebkas – iedomāts tēls, ideja, ko kāds aizstāv. Mēs neredzam, kas tas ir, nezinām, kā viņš izskatās, bet visi par to vien runā," skaidro Toms Veličko.
"Izrādes žanrs – absurda komēdija. Un atslēgas vārds ir "absurds", jo nevar atrast kādu likumsakarību, kurai pieķerties. Bet to gan varu teikt, ka šī izrāde ir ļoti aktuāla. Manuprāt, tēma, ko varam likt par degunradzi, ir – vakcīna. Un viss cits tam pakārtojas. Vieni netic šai idejai – vakcinēties, bet citi tic, ka tā izglābs pasauli."
Ežēna Jonesko luga Degunradži uzrakstīta pirms vairāk nekā 60 gadiem. Stāsts ir par nelielu Francijas provinci, kur paklīdušas baumas par degunradžu uzlidojumu. Taču, kamēr tas nevienu nav skāris personīgi, tikmēr neviens neliekas ne zinis. Vieni apgalvo, ka pārvērsties par degunradzi ir viltus ziņa, citi labāk nelien ārā no mājas, lai tikai kaut kas nenotiktu. Šim murgam cauri iet viens tēls – Toma Veličko atveidotais Beranžē. Izrādes sākumā viņš ir apātisks alkoholiķis, kuru neinteresē nekas, kas notiek apkārt, ko dara viņa draugi, kas notiek ar pašu. Bet izrādes beigās viņš ir gatavs glābt pasauli un palikt pēdējais domājošais cilvēks uz šīs zemes.
Aktieris stāsta, ka izrādes forma ir ļoti neparasta: pirmais cēliens ir kā klaunāde, otrajā tēli dzīvo iesprostotā vidē ar saliektām mugurām, sasprindzinātiem muskuļiem, dīvainām kustībām. "Bet trešajā cēlienā esam kosmosā un planējam pa gaisu. Arī savās domās," atklāj Toms Veličko. Izrādi Dailes teātrī iestudējusi radošā komanda no Ungārijas režisores Ildiko Gāšpāras vadībā. "Tas ir jauns grūdiens, cita enerģija, domāšana un vēriens izrādes veidošanā," raksturo Toms Veličko. Jau pats sākums esot bijis neierasts, jo, ja parasti tiek izprasts lugas saturs un tikai tad seko formas meklējumi, šoreiz vispirms bija forma.
Pirmizrāde teātrī tika nospēlēta martā tikai savējiem. Nu pagājis pusgads, un – atkal pirmizrāde. "Izrāde formu nemainīs, bet pasaule gan pusgada laikā ir mainījusies, jo tas, par ko runājam, ir kļuvis vēl aktuālāks," uzsver aktieris. "Lai gan izrādes fons ir traģisks, viss tiek darīts viegli, it kā spēlējoties. Režisores sākotnējais uzstādījums, ka jāspēlē viegli, humoristiski, bez sastinguma, visus iepriecināja." Aktieris citē sava tēla teikto izrādes finālā: "Cilvēks, kurš vēlas saglabāt savu individualitāti, vienmēr nonāk pie nelaba gala." Un komentē: "Izrādē esmu saglabājis sevi, neļāvis savām domām pieķerties pie citu padomiem. Es iesmeju – par ko es cīnījos, ja tas mani iznīcina?!"