Elmāra Seņkova Blaumaņa triloģijas pirmā daļa – Indrāni Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī – interpretē vispārzināmo stāstu tā, ka skatīties ir gan aizraujoši, gan baisi. Leonīda Lenca niansētajā un ieturētajā aktierspēlē Indrānu tēva liktenis iegūst šekspīriski traģiskus mērogus. To pastiprina Reiņa Dzudzilo scenogrāfija, telpiski iespaidīgi demonstrējot noslēgtās, bet drošās Indrānu saimes mikrotelpas kapitulāciju koku cirsmas ieskauta tukšuma priekšā, kur vecie Indrāni tiek ievietoti un anotēti muzejā.
Seņkova un Dzudzilo muzejs, kas tematiski tiek turpināts arī Purva bridējā un Raudupietē, pielīdzināms laikmetīgās mākslas galerijai, kas bezkaislīgi kataloģizē un konceptualizē, arī iznīcina indivīdu (tādējādi var vilkt paralēles ar Serebreņņikova Voiceku, kurā darbība no XIX gs. armijas vides pārnesta uz XXI gs. mākslas galeriju). Tomēr pašiem izrādes veidotājiem, par spīti riskanti tiešajām vizuālajām zīmēm, kā plakātam "Brīva vieta jūsu reklāmai", kas 2. cēlienā ieņem vietu skatuves centrā, izdodas nobalansēt – silts cilvēciskums dominē pār vēsu koncepciju. Un izrādes finālā kaklā sakāpj asaru kamols – neraugoties uz vecuma, dzimuma un pieredzes atšķirību, nav grūti identificēties ar Indrānu tēva absolūto vientulību nāves priekšā.
Atis Rozentāls @@@@
No pēdējā laika Blaumaņa iestudējumiem rosinošākie šķiet Elmāra Seņkova meklējumi – jauneklīgas, nebūt ne perfektas, bet ļoti iedvesmojošas izrādes, turklāt tās apmeklē daudz jauniešu. Rīgas Krievu teātra Indrānos gados jaunu skatītāju bija vairāk nekā puse, un viņi reaģēja ļoti ieinteresēti un jūtīgi. Elmārs Seņkovs ir sava ceļa gājējs, jo sadarbība ar scenogrāfu Reini Dzudzilo nozīmē izrādi iespīlēt konkrētā, visnotaļ ar prātu izskaitļotā konstrukcijā, tomēr režisoram izdodas cauri šai formai sasniegt skatītāju emocionāli. Indrānu 2. cēliens, kurā visiem aktieriem ir mikrofoni, kas dod papildu atsvešinājumu, tomēr noved līdz katarsei ar gluži vienkāršiem, bet iedarbīgiem paņēmieniem.
Muzeja stikla būrī ieliktais Indrānu tēvs un Noliņš, par spīti savstarpējām simpātijām, runā caur stikla sienu. Tas, ka ikkatru elpas vilcienu pastiprina mikrofons, liek aktieriem iegrožot temperamentu, nekliegt un nevaimanāt, un šīs klusinātās spēles rezultāts ir kā koncentrēts strāvas sitiens pa skatītāja apziņu un emocijām. Leonīda Lenca acīs izrādes beigās ir daudz izmisuma, bet arī apjausmas, cik daudz kļūdu pats pieļāvis. Lenca un Svetlanas Šiļajevas vecie Indrāni abu aktieru biogrāfijā ir lielas, augstas virsotnes. Ir skaidrs, ka Krievu teātrim šī izrāde nenes īpašu peļņu, biļetes tirgo par akcijas cenu, tomēr tā turas repertuārā, un paldies teātrim par to.
Henrieta Verhoustinska @@@@@
Seņkova Indrāni Rīgas Krievu teātrī, manuprāt, ir pēdējā laikā vērojamās jauno režisoru pieķeršanās Blaumanim spilgtākā un vērtīgākā izpausme. Jauneklīgās izrādes komandas pārlikumā Indrāni izskan kā šodien rakstīti. Abu pušu taisnības – gan to, kas saprot, ka sētai vajag košuma, un grib paturēt patriarhālās varas grožus, gan arī to, kas savu ģimeni – sievu un bērnu – tur augstāk par vecākiem un vēlas lauku sētai teju industriāla vēriena uzplaukumu, – ir gana asas un negantas. Spriedze un nepacietība valda gan paaudžu, gan seksuālajās attiecībās.
Izrādes pirmā daļa ir daudzveidīga drāma, kurā vispārinājumu ienes Dzudzilo skandināviski funkcionālā, elegantā scenogrāfija, kas etnogrāfiskos rekvizītus uzstūmusi istabaugšā. Otrā daļa ir negaidīti, pārsteidzoši atšķirīga: ievietojot vecos Indrānus ne pirtiņā, bet muzejiskā stikla vitrīnā gigantiska izcirtuma vidū (to veido fotosienas) un pievienojot aktieriem mikrofonus, režisors mēģina drāmu vērst antīkajai dramaturģijai līdzīgā traģēdijā, kur sadzīves konflikti nav no svara – nāve ir neizbēgama, dzīves pavērsieni nav novēršami.
Pat neraugoties uz dažām neatbilstībām starp tekstu un ieceri, šie Indrāni liek no jauna ieraudzīt gan veco Indrānu tēlotājus Leonīdu Lencu un Svetlanu Šiļajevu, gan Olgu Ņikuļinu (Ieva), Jekaterinu Frolovu, arī Aleksandru Maļikovu jaunā Indrāna lomā.