Uzzinājusi, ka nominēta Teātra balvai kā pagājušās sezonas labākā aktrise, Maija Doveika pilnā kaklā sāka smieties. Prieks mijās ar milzīgu apmulsumu. Pēc vairāku gadu prombūtnes pagājušā gada jūnijā Maija kopā ar vīru argentīnieti pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Sākums nebija viegls, jo aktrisei šķita, ka Latvijā viņai nebūs darba. Lomas gan ļoti gribējās. Pirmo viņa nospēlēja Izabellu Dailes teātra komēdijā Tas īsais pielāgošanās laiks. Pēc tam Maijai lomas piedāvāja režisore Gaļina Poļiščuka Teātra observatorijā. Tagad aktrisei sāksies pilnīgi jauns posms dzīvē, tomēr viņa sola aktrises darbu nenolikt maliņā.
Jūs mazliet nokavējāt interviju un sazvanoties teicāt — vai, man kauns! Vai mūsu kultūrā nav par daudz vainas sajūtas, kauna, paššaustīšanas? Latīņamerikā, kur nodzīvojāt vairākus gadus, laikam ir citādi.
Trīs gadi prom no Latvijas bija pietiekami ilgs laiks, lai man ne tikai nokristu rozā brilles par daudz ko, bet es arī iemīlētu Latviju no jauna. Precizitāte, sava un citu cilvēku laika respektēšana ir liels pluss mūsu kultūrā. Latīņamerikā tā nav. Cilvēki parasti pat īsti nenorunā laiku. Tiksimies pusdienlaikā — tas viņiem ir plašs jēdziens. No otras puses, tā relaksētība ir tik nomierinoša. Latvijā tagad cilvēki ir pāruzvilkti. Nesen bija gadījums: stāvēju pie liela krustojuma, gaidīju zaļo gaismu. Es un viena vecenīte ar sunīti. Aizsapņojos — manā stāvoklī tas būtu piedodams. Pēkšņi vecenīte sāka kliegt nelabā balsī: nu, ko jūs stāvat?! Sabijos. Par sabīšanos es nesatrauktos, bet nepatīk, ka puncis izbīlī saraujas. Vai, kundzīt, es teicu, man jūsu žēl. Cilvēkiem tagad neiet viegli.
Vai esat pieradusi pie Latvijas?
Nu jau jā. Aprit tieši gads, kopš atgriezos. Sākumā bija ļoti jocīgi. Kaut vai tāds sīkums — runāt ikdienā latviešu valodā man likās īpaši.
Vai nav traki, ka atgriezāties tieši krīzes laikā, kad cilvēki zaudē darbu, ir grūtāk ar iztiku un nevar zināt, kas valstī notiks turpmāk?
Politiski un ekonomiski šis ir ļoti smags laiks, bet manā dzīvē grūtie laiki bijuši tie vērtīgākie. Skaistākie. Grūtības mani piespieda pieņemt nozīmīgus lēmumus par savu dzīvi, kam agrāk nebija drosmes. Grūti laiki ir iespēja katram individuāli rīkoties drosmīgi. Labvēlīgos laikos mēs smaidām, cits citam lišķējam un apveļamies no komforta.
Daudzi gan rāda pie deniņiem, kad to saku, bet es patiešām domāju, ka dzīvē svarīgākie nav tie jautājumi, par ko mēs tagad uztraucamies: nauda, labi dzīves apstākļi. Būtiski šie jautājumi kļūst tikai tāpēc, ka liek cilvēkiem aizdomāties, ko darīt ar dzīvi. Kas īstenībā ir svarīgi? Daudzi turīgi cilvēki ir nelaimīgi, bet tādi, kuriem vēderā tik maz kā putniņam, — laimīgi. Protams, var būt arī otrādi. Tas atkarīgs no pamata cilvēkā, uz kā viņš stāv, kam tic.
Jūs esat pašpaļāvīgs cilvēks?
Ļoti nepašpaļāvīgs. Maz sev uzticos, bet ļoti daudz — Dievam. Tam, ka viņa likumi ir pāri visam un visa pamatā. Ja nejūties nenormāli svarīgs, naba, kļūst viegli dzīvot. Paļāvībā ir miers. Kad apzinies, cik niecīgs esi ar savu cilvēcisko miesu — šodien esi, bet rīt jau vari nebūt —, sāc priecāties par visu, kas ar tevi notiek. Par katru iespēju, sīkumu. Cilvēkam, kurš jūtas nozīmīgs un varens, domāju, ir ļoti grūti naktīs mierīgi gulēt, jo viņš ir apdraudēts. Varenību var zaudēt jebkurā brīdī. Ir tik daudz lietu — veselība, drošība, citu cilvēku izvēle —, ko mēs nevaram kontrolēt, kas nav atkarīgas no mums. Vai ir vērts būt par marioneti, ko visu laiku rausta aiz nervu galiem?
Tad jau sanāk, ka lieks ir jautājums, vai jūtaties priecīga par nomināciju — Labākā aktrise? Panākumi jau arī ir kaut kas netverams, mainīgs un gaistošs.
Par nomināciju jūtos ļoti pagodināta. Ar kādu nedrošību es spēlēju katru izrādi! Uz mēģinājumiem ierados vismaz pusstundu iepriekš, lai vienkārši savāktos. Man likās, ka esmu caurspīdīga kā gaisma: manis nemaz nav, jo neko nevaru izdarīt! (Domāts — kā aktrise uz skatuves — A.B.-R.)
Kad man piezvanīja mūsu teātra direktore un teica, Maija, tu esi nominēta, man nekas cits neatlika, kā ļoti smieties. Viņa nosauca visas aktrises, kurām ir šī nominācija, —
Man ļoti bieži cilvēki jautā, kā ir strādāt ar Gaļinu Poļiščuku.
Arī es vēlējos vaicāt.
Pastāstīšu. Ja cilvēkam nav sajūtas, ka viņš ir kaut kas — šos vārdus es saku ar lielo burtu —, un ja cilvēks kā manā gadījumā apzinās, ka vairākus gadus nav bijis pat tuvumā teātrim, jebkurš profesionāls aizrādījums vai nopēlums neliekas nevietā, Jo vairāk, ja neuztver aizrādījumus personiski un nav sevis žēl. Es tagad runāju par Gaļinas stipro roku strādājot. Viņai ir skaidrs mērķis, vīzija. Viņa ir ļoti laba pedagoģe aktieriem.
Pieļauju, ka pirms gada, kad atgriezos no Argentīnas, daudzi cilvēki pārprata, kāpēc atteicos no darba Dailes teātra štatā. Tas patiesībā bija manas ļoti lielās nepārliecinātības par sevi dēļ. Lomu Teātra observatorijā es uzņēmos, arī pateicoties Rēzijai Kalniņai, kura aiz draudzības un mīlestības bīdīja mani Gaļinas rokās ar pārliecību, ka deru šim teātrim un lomām. Paldies viņai par to.
Vai tagad nenožēlojat, ka atteicāties būt Dailes štata aktrise? Lūk, tagad gaidāt mazuli un saņemtu daudz lielāku māmiņalgu, ja būtu strādājusi štatā.
(Ilgi klusē.) Es neesmu normāla šādā izpratnē. Esmu dzirdējusi daudz pārmetumu: kā tad tā, tagad esi stāvoklī, bet tev nav regulāras algas, noteiktības! Negribu sevi slavēt, bet man piemīt māksliniekam ļoti svarīga īpašība — pašaizliedzība. Ir jābūt pareizai domāšanas kārtībai: vispirms, vai audz kā mākslinieks, vai spēj nospēlēt lomu un vai tā kaut ko dod kā cilvēkam.
Atbraucot no Argentīnas, kur biju dzīvojusi tādos kā klostera komūnas apstākļos ar stingri reglamentētu kārtību un vērtībām, man nebija vienkārši atgriezties teātrī gan morāli, gan garīgi. Daudzas lietas man likās kompromitējošas un nepieļaujamas. Varbūt bija tēmas, ko uz skatuves nebiju gatava aizskart.
Vai tas, ka esat kristiete, nozīmē, ka ir tēmas, ko nekad uz skatuves negribēsiet spēlēt?
Pretestība nav pret tēmām, bet pret viedokli par šīm tēmām. Daudzi nezina, bet pagājušajā sezonā man bija jāielec Stellas lomā Teātra observatorijas izrādē Ilgu tramvajs. Pirms un pēc izrādes mums ar Blānšu (Rēziju Kalniņu — A.B.-R.) bija tādas māsu sarunas. Runājām par visu ko. Mēs abas ticam aktiera misijai. Tas ir milzīgi atbildīgs darbs. Skatītāji brīvprātīgi nāk uz teātri, iegulda savus līdzekļus, lai aktieris viņiem paustu kādu domu, redzējumu.
Es nevaru pieļaut, ka manu brīvību un radošo izpausmi izmanto, laužot manu visdziļāko pārliecību. Aktieris, kurš ir tikai izpildītājs, ir kaut ko palaidis garām. Ir jābūt ticībai tam, ko dari izrādē. Man vienmēr ļoti patikusi sadarbība ar Viesturu Kairišu (Maija agrāk spēlējusi vairākās V.Kairiša teātra United Intimacy izrādēs — A.B.-R.). Viņš mēdza draudzīgi man iečukstēt: tu dari, kā jūti! Pat tad, kad izrāde jau bija gatava. Uzticība, strādājot kopā, man ir ļoti svarīga. Tāpēc Viesturs iekarojis būtisku manas sirds daļu.
Ko jums bija svarīgi pateikt skatītājam ar Ļenas lomu?
Man ļoti patīk meitene Ļena un viņas mamma. Mazliet vēl turu atmiņā sociālisma laikus. Kontrastus, kādi toreiz bija. Bērnībā pati biju ļoti līdzīga savai varonei, stumdāma un bīdāma. Ļoti melanholiska. Izrādes mesidžs, ja tā var teikt, ir par to, ka slava un mīlestība ir divas lietas, ko mēs mēdzam jaukt kopā. Ceram, ka, iegūstot slavu, iegūsim arī mīlestību. Taču tas nav iespējams. Izrādē Ļena skaidri sāk nošķirt šīs divas lietas. Izrāde ir arī par to, cik svarīgas cilvēka dzīvē var būt citu cilvēku atstātās pēdas. Mamma un Ļena — šis tandēms man liekas kā vecais labais Vinnijs Pūks ar Sivēnu. Viņi ļoti labi sader kopā. Mamma ar savu drošumu, humoru, tālredzību un Ļena ar nespēju ieraudzīt sevī nekādas potences.
Gandrīz vai stāsts par jums pašu?
Jā, es tā teiktu. Ļena gan it kā ir neveiksminiece. Es tomēr — veiksminiece. To es saucu par Dieva svētību, ka man visas durvis veras un cilvēki, pati dzīve vienmēr paklājusi tepiķīti zem kājām.
Jūs nekad neesat slēpusi atkarību no narkotikām, destruktīvas attiecības, kas jums bijušas pagātnē. Vai tagad, kad atsakāties no kādas lomas, jums to nemet acīs? Sak, Maija labi pazīst dēmonus, nav jau nemaz tik balta…
Domāju, ka man nevar pārmest svētulību. Ja kāds man grib mest ar akmeni, viņš to var darīt. Pati sev akmeņus neesmu žēlojusi. Skaidri apzinos, kāda bijusi mana dzīve, kas man paticis un garšojis. Taču man nav lauru, ko plūkt, jo es savu dzīvi nemainīju. Mani aiz matiem izvilka Dievs. Es iepazinu, kas Viņš ir un kas ir Viņa žēlastība.
Es priecājos par savu vakardienu. Tā iedeva man prieku dzīvot šodien. Kad meklēju izklaides, mierinājumu un aizmiršanos, es meklēju to pašu, ko šodien, — Mīlestību. Biju meklētāja maksimāliste. Līdu un meklēju aizvien lielākas nepatikšanas, bet uzdrošinājos arī meklēt Dievu.
Bībeles stāsti vēstī, ka Dievam derīgāki cilvēki bijuši tie neremdināmie. Viņi meklējuši pilnību, pat ja aizgājuši šķērsām. Visnederīgākie ir remdenie, kuri nekad nevar pieņemt savus lēmumus, jo ir apķepuši ar citu lēmumiem. Viens no briesmīgākajiem ir ļoti tikumīgs cilvēks, jo viņam ir lineāls visiem. Dieva priekšā tā ir negantība.
Vai jūsu vīrs Latvijā ir atradis darbu?
Mans vīrs ļoti intensīvi pasniedz privātstundas. Apbrīnoju viņa enerģiskumu, tā nav tikai spāņu, bet arī portugāļu valoda, ģitārspēle un perkusijas. Komunikācija notiek angļu valodā, pa vidu ir latviešu valoda. Latviešu valoda ir ļoti sarežģīta. Ja vakarā skatāmies kādu filmu krievu valodā, viņš saka — man tūlīt uzsprāgs galva!
Tagad jums sāksies jauns dzīves posms — pasaulē nāks bērniņš. Vai jaunas lomas arī ir plānos?
Gaļina (Poļiščuka — A.B.-R.) ļoti cer, ka varēšu drīz spēlēt. Teātra observatorijai ir plāni, kas attiecas uz mani. Tur es jūtos kā mājās un ar visu sirdi esmu gatava iet līdzi Gaļinas plāniem. Citu piedāvājumu pagaidām nav bijis. Tikko caur smadzenēm izskrēja doma: aktieris ir kā jauna dāma, kuru var bildināt un mulsināt. Varbūt uzrodas kāda veca mīlestība, kas man piedāvā spēlēt… Es domāju Viesturu (Kairišu — A.B.-R.). Prioritāte būs mazulītis. Par pārējo — tad jau redzēs!