Mūžībā aizgājis viens no Valmieras teātra stiprajiem balstiem. Nākamgad būtu pagājis pusgadsimts, kopš jaunu skolotāju Jelgavas tautas teātrī ieraudzīja Pēteris Lūcis un uzveda uz profesionālā teātra skatuves. Jo Robertam Zēbergam bija dots viss, ko cilvēki meklē teātrī, neatkarīgi no laikiem, virzieniem un modes: stāja, balss un neatvairāma pievilcība.
Vīrišķība bija viņa skatuves tēlu karogs, godaprāts – to dziļākā būtība un jebkuras rīcības kritērijs. Tāpēc viņš varēja spēlēt gandrīz visu. Jaunos varoņus – kā Oskars Kļava "Zvejnieka dēlā", Kārlis Liepzars "Putnos bez spārniem", pat slinkais Varis "Maijā un Paijā" – viņš lika iemīlēt un apbrīnot. Pretrunu plosītos vīros – kā titulvaronī "Kaupo", "Mēdejas" Jāsonā, "Trīs māsu" Veršiņinā – ļāva nojaust, cik smaga bijusi ikviena izšķiršanās, un lēmums nācis par dzīvības cenu. Večus – kā Blaumaņa Roplainis un Indrānu tēvs, Serebrjakovs "Tēvocī Vaņā", Grants "Tīreļpurvā" un arī pēdējā loma, Dostojevska "Idiota" ģenerālis Jepančins – spēlējis cieti un atklāti, neslēpjot ne dzīves laikā iegūto, nedz izkropļoto vai zaudēto.
Stiprais Zēbergs aizgāja tad, kad salūza sirds. Es drīz sekošu sievai, viņš palaikam teica pēc Ritas Meirānes nāves. Lai nejustu tukšumu, dziedāja vīru korī "Imanta", senioru korī "Sudrablāse" un vokālajā ansamblī "Dziesmotā senatne". Un šīsvasaras Dziesmu svētkos visu garo gājiena dienu nelaida vaļā smago "Dziesmotās senatnes" karogu. Sirds neizturēja. Ārstu pūles vairāku mēnešu garumā bija veltas, jo Roberts Zēbergs jutās savu padarījis.