Nacionālais teātris sezonu noslēgs ar Skroderdienām Silmačos

Jā, NT vienmēr ir tikai runājis, runājis, runājis. Dažas intonatīvas krāsiņas un runa, runa, runa... Bet tā jau faktiski visas pašdarbnieku trupas darbojas.

Trešā labākā izrāde ir mīkla, lai katrs var domāt, ka viņējā.

Tagad jāiestudē "Trīs māsas", lai skandē: Uz Maskavu, uz maskavu! Jā, paldies Dievam, vēl funkicionējat, kā saka ģenerālisimus Ojārs Rubenis. Pieticīgi! Tikai trīs izrādēs ( visas neesmu redzējis) sajūtu cerību: Billē, Vājprātīgā piezīmēs, kur redz aktiermeistarību un tās komponentu runas mākslu, perfekti izstrādātu, inscenējuma nav. Bet mazliet jau varēja.Domāju, tas par spīti uzstādījumam, ka N.T. mājo runājošās galvas. Te viena ir, bet perfekta. Ko dara teātris? Rāda Anžes bicepsus, cik spēdami. Bet mēģināt tā parunāt, pasēdēt uz "riskantā" Vīnes krēsla, izrisināt domu izrādes garumā, pateikt jēgu. Daudz saviesies glavu, kuras gan runā, bet nevar dzirdēt,ko. Piem. "Mirušās dvēselēs". Augstākais punkts Brūvera čurāšana uz Čičikova kājas. Zāle zviedz, lūk, mākslas lielais spēks. Varbūt, ka N.T. komanda veiksmīgi darbojas tirgū, bet skatītāju bagātināšanā varētu gribēt smalkāk, jūtīgā, dziļāk. PRIECĪGUS LĪGO SVĒTKUS, VEIKSMĪGU JAUNO SEZONU. Mīļais Dieviņ, visus tumsumus uz citu pusi,tā vietā atklāj jaunrades āderi. N.T., nedzīvojiet mūseu šībrīža "klepera"pavadā, vediet mūs tālāk. Cilvēki nav muļķi, viņi sapratīs.