Pēc ziņas, ka 9. septembrī 78 gadu vecumā mūžībā devies aktieris Imants Skrastiņš, galvā kāds tajā pašā brīdī uzliek plašu atskaņotāja adatiņu, un cita pēc citas sāk skanēt Sapņu pīpes dziesmas.
Imantam Skrastiņam ļoti piestāvēja samta žaketes, un viņam bija samtains, neatkārtojams balss tembrs. Nesajaucama bija viņa dziedāšanas maniere – runāt, čukstēt, dvest, rečitēt. Ne velti Imantu Skrastiņu tautā mēdz dēvēt par pirmo latviešu reperi.
1980. gada Mikrofona aptaujas noslēguma koncertā Sporta pilī Imants Skrastiņš, pusgariem matiem, Kamolā tinēju dziedāja gaišās biksēs un tumšā žaketē ar sarkanu lakatiņu krūškabatā. Viņš izskatījās pēc franču kinoaktiera, un viņu nevarēja iedomāties stāvam rindā padomju ēdnīcā. Bet šis šarmantais "franču kinoaktieris" peldināja klausītājus dziļi nacionālā un emocionālā saturā. Tajā bija kaut kas psihoterapeitisks. Imanta Skrastiņa balss siltums kopā ar Vizmas Belševicas vārdiem "gadiem ierastā pinumu krustā" un Raimonda Paula mūzikas glāsmaino melodiskumu pažēloja un sasildīja daudz cietušās XX gadsimta sievietes, kas dzīvoja laikmetā, kurā "sievietes neraud".
Vai viņš bija "latviešu Leonards Koens"? Nē, viņš bija Imants Skrastiņš – viens no populārākajiem un mīlētākajiem dziedošajiem aktieriem.
Kamolus vēl ilgi dāvināju
Kad Lia uz Radio platajām kāpnēm man pateica, ka Kamolā tinēja Mikrofona aptaujā ir uzvarējusi, pārsteigumā uz tām pašām kāpnēm arī atsēdos – dziesmu aptaujas Mikrofons fenomenam veltītajā atmiņu izdevumā atceras Imants Skrastiņš (Lia Guļevska, Gunārs Jakobsons Tikai dziesma nenosalst… Mikrofons – Latvijas fenomens. Latvijas mediji, 2017). 1980. gada Mikrofona aptaujā Raimonda Paula dziesma ar Vizmas Belševicas vārdiem Kamolā tinēja ieguva vairāk nekā 5000 balsu. Imants Skrastiņš atmiņās atzīstas, ka sākumā to dziesmu nav ņēmis nopietni, bet vēlāk Kamolā tinēju paticis dziedāt.
"Atceros šo redakcijas šauro telpu Radio mājas 2. stāvā, tā bija pilna ar vēstulēm, tas bija tiešām kaut kas unikāls! (..) No atsūtītajiem kamoliem varēja uzadīt džemperi! (..) Es vēl pēc Atmodas tos kamolus dāvināju," atmiņu grāmatā atceras Imants Skrastiņš. Pēc lavīnveidīgās popularitātes uz ielas kāds puišelis pat uzsaucis: "Re, kur kamolā tinējs iet!"
"Žēl, ka talantīgs cilvēks ir aizgājis, bet tāda ir dzīve…Zināmā mērā es viņu iztaisīju par dziedātāju," saka maestro Raimonds Pauls. "Tas ir viņa oriģinālais izteiciens, ka esmu uzaicinājis viņu uz radio ieklepot vienu dziesmu." Abus Kamolā tinējas fenomenālie panākumi aiznesa arī uz ASV un Kanādu pie tautiešiem. Pirms plates Sapņu pīpe Pauls ar Skrastiņu izveidoja, Paula vārdiem, "kopīgu vakaru" ar Friča Bārdas dzeju. "Īsti atļauts tas nebija, bet mēs izplēsām," atceras Pauls, atgādinot, ka 60./70. gados milzīga nozīme bija dzejai un dzejniekiem, kuru dzeja īsti nebija vēlama. Arī Erika Ādamsona vārdi Sapņu pīpē bija atļaušanās. Imantu Skrastiņu maestro kaut kur dzirdējis lasām dzeju un uzaicinājis tieši tembra dēļ.
Klusums grib kliegt!
Imants Skrastiņš dzimis 1941. gada 12. aprīlī Skultē. Pēc 1951. gada, kad viņa tēvu nosūtīja strādāt uz Ogres rajona Taurupi par stacijas priekšnieku, dzīvojis Taurupē, kur arī skolojies. Pēc 7. klases pārcēlies uz Rīgu, beidzis Rīgas 1. vidusskolu, pēc tam iestājies Latvijas Valsts konservatorijā, pēc kuras absolvēšanas sācis strādāt Jaunatnes teātrī. Viņa debijas loma bija 1957. gadā Adas Neretnieces filmā Rita.
Jaunatnes teātrī Imants Skrastiņš nostrādāja teju 30 gadu (1963–1992). Vēlreiz tautas mīlestības vilnis aktieri uznesa galotnē, kad viņš 1972. gadā Pētera Pētersona dzejas izrādē Spēlē, Spēlmani! ar Imanta Kalniņa mūziku iemiesoja Jāni – Dzejnieku. Tas bija kaut kas vairāk par lomu. Liktenis. Misija. Izrādi spēlēja 12 gadu. Spēlē, Spēlmani! tautai pēc ilgu gadu noklusēšanas atdeva Čaka ģēniju.
"Man ar Imantu ir nesarunāta saspēle. No tā, cik piepildīti es pasniegšu izrādes priekšpēdējo pantu – "Rīga, sirmā Rīga! Kas tu esi man?", tik klusi tai intīmi Imis atzīsies savā svētākajā mīlestībā šai pilsētai (tautai, zemei). (..) Un tad jau nāk Miglā asaro logs. Un tad ir klusums. Ilgs. Biezs. Aktieru un skatītāju sirdspuksti skaita mirkļus mūžībā. Nu cik ilgi? Klusums grib kliegt! Tas jau kliedz!" – žurnālā Teātra Vēstnesis (2001., Nr. 1.) atceras viens no Dzejnieka četriem dzejas metriem Jānis Vītoliņš. Likumsakarīgi Imants Skrastiņš 2001. gadā kļuva par pirmo Aleksandra Čaka balvas laureātu.
Pēc Jaunatnes teātra likvidēšanas Imants Skrastiņš neatrada sev vietu citā trupā un turpināja aktīvi strādāt Radioteātrī. Kopš 1960. gada viņš Radioteātrī nospēlējis 1300 lomu. Mūžības skarto un Andreja Miglas un Valda Rūmnieka Kuršu vikingu radioiestudējums novērtēts ar Nacionālās radio un televīzijas padomes, vēlākās NEPLP, balvām. Šajā padomē Imants Skrastiņš darbojās no 2003. līdz 2012. gadam.
Savas atmiņas Mikrofona piemiņas izdevumā aktieris noslēdz ar Vizmas Belševicas rindām no Kamolā tinējas: "Un tas mirklis, vai vispār bija/Varbūt vienkārši izlicies"…
Atvadīšanās no mākslinieka notiks šosestdien, 14. septembrī, plkst. 12.00 Meža kapu kapličā.