Izrādes, kas tikko režisora Mārča Lāča vadībā tapusi Ģertrūdes ielas teātrī, nosaukums ir mazliet dīvains un nedaudz biedējošs – Neiekostais elkonis. Fantasmagorisko Sigizmunda Kržižaņevska stāstu latviski tulkojis Vilis Kasims. Kržižaņevskis (1887–1950) pasaules literatūrā tiek pielīdzināts Kafkam, Borhesam un Harmsam. Maksima Gorkija verdikts par rakstnieka "pārlieko intelektualitāti" bija strikts: "Ja arī atradīsies izdevējs viņa stāstiem, tad tie viennozīmīgi izmežģīs dažas labas jaunas smadzenes, bet vai šis pēdējais ir vajadzīgs?" Izrādās, ka režisoram Mārcim Lācim un viņa komandai tas ir vajadzīgs.
"Aizraušanās, azarts – iekost elkonī. Pamēģiniet! Pasaule pavelkas līdzi šim eksperimentam," saka Mārcis un piebilst, ka kāds viņa paziņa varot ar mēles galu aizskart elkoni. Un tāpēc jau ir teātris – lai provocētu.
Kultūras akadēmijā Mārcis Lācis savulaik vispirms pabeidza aktierus un pēc mazas pauzes – maģistrantūrā režisorus. Tāda situācija izveidojās prozaiska iemesla dēļ, jo kā aktierim viņam nebija darba. Bez šīm profesijām viņš ir arī izrādes mākslinieks. "Savām izrādēm izdomāju scenogrāfiju. Tas man palicis no darbošanās Leļļu teātrī. Koncepts par vizuālo risinājumu man "jāizpīpē" pašam, un pēc tam to visu veic tehniskie cilvēki."
Vai mazā Ģertrūdes ielas teātra zāle neierobežo domas lidojumu? Mārcis Lācis atbild gluži vai ar klasiķu pārfrāzējumu – tāpat kā nav lielu vai mazu lomu, nav arī lielas vai mazas skatuves. "Zāles izmērs jau nav būtiskākais. Ja vērtē Jaunajā Rīgas teātrī iestudētos Urbānos stāstus, man Ģertrūdes ielas teātris ir Lielā zāle."
Kas vairāk stimulē – kritika vai uzslavas? Mārcis Lācis teic: "Uzslavas! Es nedomāju, ka kritiķis var līdz galam "iebraukt" tajā ceļojumā, kurā dodas radošā komanda." Bet vai var "iebraukt" skatītājs? "Tas ir gaumes jautājums. Ir izrādes, kur kāds pieceļas un iziet ārā, bet cits to pašu, elpu aizturējis, noskatās un brīnās, ka izrāde tik ātri beigusies. Jebkurā gadījumā es netaisu izrādes kritiķiem, bet tādas, kādu man pietrūkst Latvijas teātros. Es gribu sagādāt pārsteigumu sev un skatītājiem," M. Lācis stāsta.
Arī Neiekostais elkonis būs pārsteigums. Kaut kas tāds uz Latvijas teātra skatuves vēl nav bijis! Risks? "Jā. Bet redzu, ka risks ir attaisnojies. Man paveicās, ka mēģinājumu laiks bija ilgs," Mārcis Lācis saka. Pirmizrādi 3. martā viņš gaida pārliecināts par sevi un savējiem. Izrādē spēlē aktieri Reinis Boters, Jānis Kronis, Klāvs Mellis. Horeogrāfiju veidojusi Katrīna Albuže, komponists – Matīss Runtulis, gaismas – Jūlija Bondarenko, kustīgais dizains – Kārlis Stiģis.