Ceremoniju atklāja Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis, un vadīja Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Laureātiem tika pasniegtas mākslinieka Māra Šustiņa veidotās goda zīmes – ordeņi.
Lilitas Bērziņas balvu saņēma Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore Dita Lūriņa par spilgtu darbu pēdējās divās sezonās, bet vienlaikus arī par darbu vadošajās lomās daudzu gadu garumā.
Harija Liepiņa balvu saņēma divi aktieri - Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Aleksandrs Maļikovs par pārliecinošu, dinamisku un daudzpusīgu sniegumu pēdējo sezonu laikā, un Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis par spilgtu, nobriedušu un neatkārtojamu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā.
Eduarda Smiļģa balvu saņēma Valmieras drāmas teātra režisore Inese Mičule par nozīmīgu, spilgtu un novatorisku režiju pēdējo sezonu laikā.
Helēnas Tangijevas–Birznieces balvu saņēma Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniece un Rīgas baletskolas pedagoģe Indra Lapšina par izcilu pedagoģisko darbu jauno baleta mākslinieku sagatavošanā.
Balvu kandidātus iesaka Latvijas profesionālie teātri, Latvijas Nacionālā opera un balets, teātra kritiķi, Latvijas Profesionālā baleta asociācija, Latvijas Kultūras akadēmija, Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un LTDS. Balvu saņēmējus ik gadu izraugās LTDS valde un pieaicināti nozares profesionāļi.
Lilitas Bērziņas balvas laureāte Dita Lūriņa
Kolēģi no Latvijas Nacionālā teātra pauž: "Pie aktrises Ditas Lūriņas pēdējo gadu lielajiem darbiem pieder Violetas loma izrādē Dž. Verdi/A. Dimā La KRITUSĪ (rež. Ināra Slucka) un Fejas loma izrādē D. Krimova Pīters Pens. Sindroms (rež. Dmitrijs Krimovs), kā arī sākotnēji neplānotā, bet, aizstājot kolēģi Agnesi Budovsku, nospēlētā Lēdijas Milfordes loma pašas režisētajā izrādē F. Šillera Ferdinands un Luīze, un teātra repertuārā iekļautā monoizrāde K. Rolšteina “#DiToo”.
No mazliet senākas pagātnes jāpiemin Rozes loma izrādē P. Pētersona/R.Paula Man 30 gadu (rež. Ināra Slucka) un Sireneta izrādē M. Ivaškēviča Tuvā pilsēta (rež. Kirils Serebreņņikovs), kā arī ekscentriskā Kādas blusas stāsta atveidošana izrādē Ezeriņš (rež. Elmārs Seņkovs).
Visi šie darbi pilnā mērā raksturo Ditas Lūriņas profesionālo amplitūdu daudzu gadu garumā, nebeidzot pārsteigt ar režisoru, bet vēl biežāk pašas sev uzliktiem pārbaudījumiem, lai neapstātos radošajā ceļā. No ekvilibristikas gaisā (izrādē Tango bez asinīm) līdz operas Traviata partitūrai, no ekspresionisma un absurda līdz lirikai, no plašas koncertdarbības līdz režijai lielajās zālēs.
Dita Lūriņa ir aktrise ar milzīgām darba spējām, lielu skatuvisko pievilcību, zemu jūtīguma slieksni un patiesu inteliģenci. Droši vien viņas aktrises liktenis Nacionālajā teātrī būtu bijis vēl veiksmīgāks nospēlēto dramatisko lomu ziņā, ja ne mākslinieces izcilā muzikalitāte, kas, no vienas puses, nodrošina viņai lielu atpazīstamību un skaistas lomas muzikālajās izrādēs, no otras puses, nereti ir samazinājis iespējas sevi apliecināt dramatiskajā repertuārā.
Tomēr konkrētie pieminētie darbi, pēdējo gadu radošā izaugsme un personības raksturiezīmes ļauj saistīt viņas sasniegto ar Lilitas Bērziņas vārdu un talantu, tālab uzskatām, ka Dita Lūriņa būtu pelnījusi kolēģu balvu, kas nosaukta Lilitas Bērziņas vārdā."
Harija Liepiņa balvas laureāts Aleksandrs Maļikovs
Aktiera kolēģi no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra balvu pamato: "Kopš pirmajām dienām trupā Aleksandrs Maļikovs vienmēr aktīvi iesaistījās repertuārā. Pateicoties plastisko un vokālo spēju apvienojumam, kā arī ģitāras spēlēšanas prasmei, viņš ātri ieguva skatītāju atzinību ne tikai ar dramatiskiem, bet arī ar muzikāliem priekšnesumiem, radot vienlīdz spilgtus gan galveno, gan otrā plāna varoņu tēlus.
Aleksandram Maļikovam piemīt kristīgs, dinamisks šarms, kas viņam palīdz pārliecinoši iejusties gan pozitīvo, gan negatīvo personāžu lomās. Viņš precīzi atrod un izceļ galvenos žestus, sejas izteiksmes un intonācijas, kas atšķir viņa varoni no citiem. Novērošanas spēja un attīstīta spēja daudzlīmeņu atdarināšanai (kas aptver stājas iezīmes, runāšanas manieri, balss skanējumu, raksturīgās intonācijas u.c.) ļauj Aleksandram Maļikovam precīzi parodēt atpazīstamas publiskas personas.
Pēdējās sezonas Aleksandram Maļikovam bijušas ļoti produktīvas. Starp spilgtākajiem notikumiem bija Viktoram Cojam veltītais dramatiskais koncerts Lūk, tā! (2022), Sergeja Golomazova izrāde Kaligula (2023; Patricietis), Lauras Grozas izrāde Skatuve UGUNĪ (2024; Roberts), Indras Rogas luga Vecās dāmas vizīte (2023; Ārsts) un sociāli kultūras teātra projekts Šķelšanās (2024). Taču, iespējams, vislielāko uzmanību Aleksandram Maļikovam pēdējā laikā pievērš Viestura Kairiša izrādes Hamlets (2023) dēļ, kurā viņš atveido Klaudiju - pareizāk sakot, Klaudinu, kurā skatītāji viegli atpazina Krievijas Federācijas prezidentu. Režisora Viestura Kairiša un teksta skatuves versijas autora Romana Dolžanska iecerēto aso un precīzo satīru aktieris iemieso pārliecinoši un daudzpusīgi, jo atradis plašu krāsu paleti, lai atainotu šī tēla īpašās iezīmes. Par šo lomu Aleksandrs Maļikovs tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada aktieris."
Harija Liepiņa balvas laureāts Lauris Dzelzītis
Dailes teātra vadošais dramaturgs Matīss Gricmanis pauž: "Ceturtdaļgadsimtu Lauris Dzelzītis ir Dailes teātra aktieris. Viņa personība, raksturs un stāja ir kļuvusi leģendām apvīta. Latvijas prese un sociālie tīkli mīl to, ko virspusē saredz, tāpēc bieži vien Lauris ir sliktais puisis, bet tikpat bieži puisis ar zilām acīm un jūtīgu dvēseli. Man šķiet, ka tas liecina par to, ka Lauris strādā pie savām lomām arī ārpus teātra un atklāj sava darba metodes arī netīšiem vērotājiem. Viņa meistarība slēpjas pretrunās – galējībās, kurās skatītājs redz sevi pašu gluži kā dvēseles spogulī. Pretrunas ir Laura aktiera tehnikas un psihoemocionālās motorikas palaišanas instruments. Pēdējo trīs sezonu laikā esmu Lauri redzējis profesionāli strādājam ļoti dažādos iestudējumos – vienā katra darbība ir atklāta tekstā, citā kustība, mīmika un pats ķermeņa strāvojums rada stāstu.
Lauris savas lomas veido, sajūtot niansētas, smalkas vibrācijas. Darba procesā viņš atgādina mednieku – viņš veic trāpīgu vērojumu un ieturētu, gandrīz nemanāmu aktierspēles manevru, pirms palaiž vaļā gatavo lomu. Viņš iegrimst mēģinājuma procesā tā, it kā apkārt nebūtu neviena cita – vienlaikus spējot sadzirdēt režisoru un uzklausīt partneri, bet palikt absolūtā patiesībā pret sevi. Tam būtu jāizklausās paradoksāli, jo Lauris Dzelzītis ir bijis nebēdnīgais Toms Sojers un Totss izrādē Pavasaris, un arī citi viņa izveidotie tēli izrādēs nereti ir galējību cilvēki – apsēsti meļi, alkoholiķi, vājprātīgie, noziedznieki –, bet to nekad nevarētu pateikt, skatoties Laura Dzelzīša spēlē, jo viņš jebkuram tēlam un varbūt pat neveiklākam teikumam piešķir patiesas dzīves sajūtu. Lai kādi neģēļi tie nebūtu, Laura Dzelzīša darbā viņi kļūst mīlami, saprotami un pieņemami. Laurim piemīt patiesa talanta dzirksts."
Eduarda Smiļģa balvas laureāte Inese Mičule
Eduarda Smiļģa balvu saņemot, sveic kolēģi Valmieras teātrī: "Režisore Inese Mičule nāk no Preiļiem un pieder četrdesmitgadnieku paaudzei. Dzimtā vieta vēlāk, 2017. gadā, režisorei dāvā Boņuka balvu – par koncertizrādes Latgales gredzens. Rakstiem un skaņai režiju koncertciklā Latvijas gredzens.
Absolvējusi Rīgas Centra Humanitāro vidusskolu (1997), Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti (2005), Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra režijas fakultāti (2008) un maģistrantūru (2010). Studiju laikā stažējusies Somijas Teātra akadēmijas Teātra režijas fakultātē (2007).
Teātrī ienākusi caur Latvijas Jaunā teātra institūta (LJTI) un festivāla Homo Novus skolu, uzsūcot tā aizstāvētās atvērtības idejas pasauluzskatā un teātra valodā.
Pēc pirmā iestudējuma – somu dramaturga Juhas Jokelas lugas Fundamentālists iestudējuma Jaunajā Rīgas teātrī 2008. gadā režisore pamodās slavena. Izrāde repertuārā noturējās 10 gadus. Jaunā režisore par šo iestudējumu saņēma 2008./2009. gada sezonas Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada spilgtākā debija.
Filozofiski jautājumi, neatšķetināmas ētiskās dilemmas, sirdsapziņa, atbildība par savas dvēseles un planētas ekosistēmu, latviešu kultūras mantojums, folklora, garīgā tīrība, bet ne svētulība vai dogmatisms – tie ir ceļa stabiņi, pa kuru klusi un pārliecinoši iet režisore Inese Mičule. Šķiet, viņas spēks teātrī ir spēja harmoniski apvienot dabas doto emocionālo siltumu ar loģisku, strukturētu prātu. Ne velti pirms teātra Inese ir studējusi jurisprudenci.
Laiku pa laikam režisorei patīk no eksistenciālo tēmu spriedzes pašai nedaudz "uzelpot" un padauzīties kādā komēdijā, bet kopumā Inese Mičule, sākot no agrīnajām izrādēm – Smagais metāls (2011) un Muša (2012) Jaunajā Rīgas teātrī ir uzlikusi ļoti augstu latiņu pētāmo tēmu ziņā.
Inese Mičule ir strādājusi daudzos Latvijas teātros, veidojusi dažādu koncertu un masu pasākumu režiju, bet pēdējās sezonās īpaši spilgta sadarbība izveidojusies ar Valmieras teātra ansambli.
Kaķis uz nokaitēta jumta (2017), Kam bail no Virdžīnijas Vulfas (2022), un jaunākie iestudējumi Valmieras teātrī – Sēras piestāv Elektrai (2023) un Jāzeps viņa brāļi (2023) Inese Mičule pārliecinoši sasniedz traģēdijas žanra mērogu un ļauj piedzīvot, ka Aristoteļa termins "katarse" nav tikai teorētisks jēdziens.
Režisores Ineses Mičules īpašais nopelns ir spēja ieraudzīt aktieru potenciālu un ļaut viņiem atvērties jaunā kvalitātē. Intervijās Inese Mičule vienmēr ir uzsvērusi, ka viņas teātra centrs ir darbs ar aktieri un izrāžu pētniecības lauks – cilvēku sarežģītās emocijas bez īpaši uzpotētiem skatuves brīnumiem. Aktieri, kas strādājuši kopā ar Inesi Mičuli, vienā balsī saka, ka novērtē režisores spēju ieklausīties un iedziļināties citu viedoklī.
Inese Mičule iet savu ceļu Latvijas teātrī un nepaslīd uz konjunktūras mizām. Režisore ciena savu iekšējo pasauli – ar savām vērtībām un mērauklām. Ineses Mičules paradokss ir šķietamais, maigais miers un klusums viņas jaunākajās izrādēs Valmieras teātrī ir jaudīgs, skaļš un eksplozīvi sāpīgs. Viņas izrādes ir godīgas un šodienīgas, kā formā, tā – jēgā."
Helēnas Tangijevas-Birznieces balvas laureāte Indra Lapšina
Indra Lapšina (dz. Ņekladņikova) – baletdejotāja, pedagoģe, horeogrāfe.
Beigusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu (1975), mācījusies pie pedagogiem Tamāras Vītiņas, Valentīna Bļinova, Marinas Sizovas. Beigusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju - bakalaura grāds horeogrāfa-pedagoga specialitātē (1993), maģistra grāds horeogrāfijā (2003), mācījusies pie profesora Jura Kaprāļa, Varvaras Meijas, Bellas Ožegovas u.c.
No 1975. līdz 1985. gadam Latvijas Nacionālās operas baleta soliste. Lomas: prologa Feja, Baltā kaķenīte, Sarkangalvīte (P.Čaikovska Apburtā princese, 1975), Lelle, soliste Ķīniešu dejā (P.Čaikovska Riekstkodis, 1975), soliste Neapoliešu dejā, Mazais gulbītis (P.Čaikovska Gulbju ezers, 1975, 1984), Taņečka (I.Morozova Doktors Aikāsāp, 1977), Lolitas draudzene (A.Žilinska Lolitas brīnumputns, 1979), Amoriņš (L.Minkusa Dons Kihots, 1982), Lienīte (A.Žilinska Sprīdītis, 1983), Erots (O.Barskova Pāns un Sīringa, 1983), Eņģelītis (A.Petrova Pasaules radīšana, 1983) u.c.
Kopš 1987. gada Rīgas horeogrāfijas vidusskolas (tagad Rīgas Baleta skolas) dejas pedagoģe.
2024. gada izlaiduma kursa audzinātāja. Skolotājas neatlaidīgā darba mīlestība, tiekšanās un vajadzība pēc savu audzēkņu izaugsmes un sasniegumiem ir sekmējusi Rīgas Baleta skolas panākumus daudzos starptautiskos konkursos Latvijā, Polijā, Šveicē, Krievijā, Ukrainā, Zviedrijā, Francijā, Dienvidkorejā, Itālijā, no kuriem mājās pārvests 1 Grand Prix, 5 zelta medaļas, 7 sudraba medaļas un 8 bronzas medaļas.
Starp viņas audzēknēm ir Viktorija Jansone, Sabīne Strokša, Kristīne Vaņina (Neikšina), Jūlija Brauere, Annija Kopštāle, Agate Bankava, un citas Latvijas Nacionālās operas un baleta vadošās solistes, kā arī laikmetīgās dejas dejotājas un horeogrāfes.
Indra Lapšina veidojusi klasiskās un laikmetīgās baleta horeogrāfijas Rīgas Baleta skolas koncertprogrammām. I.Lapšinas ieguldījums metodisko materiālu izveidē tiek augstu vērtēts nozarē un ir plaši izmantots dejas izglītības jomā visā Latvijā.