Aizvadītajā nedēļā Maskavā notika Krievijas labāko teātra izrāžu festivāls Zelta maska, un nedēļas nogalē, kā katru gadu, tika pasludināti labākie, spožākie, izcilākie notikumi un mākslinieki. Tomēr Zelta maskas rīkotāji neizliekas, ka "valstī viss kārtībā", un ārzemju žurnālistiem paredzētajā programmā Russian Case bija sarīkojuši diskusiju Mākslinieks – ziloņkaula tornis vai trauksmes zvans?.
Diskusijā piedalījās režisors Konstantīns Bogomolovs, Latvijā pazīstams kā pagājušās sezonas labākās izrādes Stavangera autors (Liepājas teātrī). Nesen tapis zināms, ka pēc strīda ar Maskavas Dailes teātra (MHT) māksliniecisko vadītāju Oļegu Tabakovu Bogomolovs ir pametis šīs iestādes štata vietu un piekritis iestudēt izrādes vairākos teātros brīvajā režīmā, tāpēc arī atteicies no iecerētā iestudējuma Liepājā. Sarunā piedalījās arī Maskavas neatkarīgā dokumentālā teātra Teatr.doc vadītāja, dramaturģe un režisore Jeļena Gremina, teātra kritiķe Aļona Karasja un kino un teātra kritiķe, mediju personība Aļona Solnceva. Diskusiju vadīja Zelta maskas apakšprogrammas Russian Case veidotāja teātra zinātniece Kristīna Matvijenko.
Gaidot skatītāju
Kristīna Matvijenko. Vēlētos sākt sarunu ar Aļonu, kura mazliet vairāk nekā pirms gada mūsu sarunā uzsvēra, ja tā var izteikties, ziloņkaula torņa nepieciešamību un bija mazliet sašutusi par "politikāniskām spekulācijām" uz teātra skatuvēm.
Aļona Solnceva. Pa šo laiku situācija ir kardināli mainījusies. Toreiz pat prātā neienāca, ka fundamentālisms tik ātri un bez pretošanās ienāks mūsu dzīvē un cenzūra – mūsu galvās. Piemēram, vakar sociālajā tīklā izlasīju par kādu ļoti sāpīgu situāciju, ko aprakstīja vēlēšanu novērotāji Novosibirskā. Viņi vilcienā bija kritizējuši Putinu, sarunu noklausījusies pasažiere, kura vedusi 15–16 gadu vecu bērnu grupu, un viņa izsaukusi miliciju, kas "balamutes" izmetusi no vilciena. Vēl jo skumjāk, ka strīdā iesaistījušies bērni ar nešaubīgu attieksmi – šādi runāt ir noziedzīgi un nepareizi. Šis gadījums teātra kontekstā liek domāt, ka Krievijā nav publikas kā organizētas sistēmas. Ir liela daļa cilvēku, kas nepērk mākslu, bet saņem to par velti televizorā vai radio. Viņi ir visai nozīmīga auditorija, kas zināmā mērā diktē savu gaumi arī māksliniekiem. Tādi žanri kā šansoni vai detektīvi mīkstos vākos – tajos sastopamā šo auditoriju apkalpojošā retorika, visa emociju gamma nu izpaužas Krimas aneksijas atbalstā.
Tāpēc teātris, kas inteliģentā līmenī runā par politiku, nav iespējams. Pirmkārt, tam ir ļoti maza auditorija (kaut gan, protams, patīkami, aizejot uz izrādi, justies kā nelielā domubiedru grupā). Otrkārt, politiskā domāšana šodien ir ļoti plakana, tā ir pārlieku emocionāla. Sabiedrības šķelšanās ir iracionāla. Aiz šīs politikas nestāv konkrētu sabiedrības grupu intereses, bet ideoloģiski stereotipi, kam pakļautas visas sabiedrības grupas, arī nosacīti liberālās. Nav mums tādu uzņēmēju, strādnieku, zemnieku interešu grupu. Bez tā nevar būt politikas, tikai emocionāla badīšanās. Tāpēc man liekas, ka daudz svarīgāk par politikas analīzi ir nodarboties ar antropoloģisku teātri, antropoloģisku politiku. Visauglīgāk būtu pētīt krievu cilvēkus, Krievijas cilvēkus. Mēs patiesībā nepazīstam šos cilvēkus un nesniedzam viņiem formātus, kuros viņi var atpazīt sevi, tāpēc viņi savos spriedumos un domāšanā lieto ierastos padomju iepakojumus.
Kristīna Matvijenko. Es nepiekrītu, ka, piemēram, Bogomolova izrādes tūkstošvietu Maskavas Dailes teātra zālē būtu mazai auditorijai. Jautājums Kostjam – kāda ir tava motivācija nodarboties ar šodienas Krievijas mītu atmaskošanu, un vai tiešām tu iestudē izrādes tikai elitei?
Konstantīns Bogomolovs. Es domāju par auditoriju, man ir principiāli svarīgi, ka manas izrādes notiek lielā spēles laukumā un savāc pilnu kasi, saglabājot estētisko un arī politisko neatkarību. Man ir svarīgi runāt nevis par tiešiem politiskiem momentiem, bet par sabiedrības estētiku. Šansoni, kriminālnoziedznieku nometņu estētika, elites gaume man ir interesantāki par konkrētiem politiskajiem momentiem. Izrādē Ideāls vīrs šie politiskie momenti ir mazākumā. Lielākoties cilvēki publikā nesaprot, par ko ir runa, priecājas par dziesmām, aplaudē, parodiju uztver tieši, neapzinoties, ka kļuvuši par daļu no izrādes, patiesībā – par ņirgāšanās objektu.
Es nepiekrītu, ka mums nav publikas vai ka to zaudējam. Protams, ja mēs taisām izrādi, kas nevar "paņemt" zāli, kaut runājam par svarīgām lietām, – par ko ir runa?! Tad mēs esam bezspēcīgi realitātes priekšā, Krimas aneksijas un urrāpatriotu priekšā. Bet, ja mēs varam piedāvāt enerģiju, kas pakļauj zāli, tad tas ir vērtīgi. Jo tiem, kas paši saprot politiku, analizē sabiedrības parādības, – tiem izrādes nav vajadzīgas, viņi paši ir gudri. Bet ar kolektīvo bezapziņu nav jēgas runāt intelektuāli. Teātris ir, lai skatītāji atnāktu un pakļautos enerģijai.
Es varu provocēt, epatēt skatītāju, lai viņš iet prom, aizcērtot durvis (bet tad lai aizcērt skaļi!), vai lai sēž līdz izrādes beigām sajūsmā, bet es gribu, lai viņš iesaistās ar mani dialogā.
Smadzeņu nebrīve
Konstantīns Bogomolovs. Piekrītu Aļonas teiktajam, ka ainava un koordinātu sistēma četru mēnešu laikā ir pamatīgi mainījusies. Mākslinieka galvenā izvēle (teātrī, kino – visur, kur nevar iztikt bez valsts finansējuma) pašlaik ir nevis klanīties vai ne, pakļauties cenzūrai vai tai pretoties. Es personīgi nekādu cenzūru tiešā veidā neizjūtu. Toties tiek mērķtiecīgi radīta "spiediena atmosfēra". Piemēram, valstiska līmeņa diskusijās par kultūras stratēģiju "īstās", "nacionālās" vērtības tiek pretstatītas laikmetīgajai mākslai. Ir zināms fons, ne jau tiešs telefona zvans ar pavēli. Kāpēc gan? Tādu nemaz nevajag. Tu ar savu radaru uztver šos aizvien skaidrākos signālus un reaģē uz tiem. Vai arī apzināti atsakies reaģēt. Izvēle izpaužas tad, kad, piemēram, es te sēžu un pēkšņi tā izaicinoši saku: kas tur slikts, ka notikusi Krimas aneksija? Vai jums mūsu valsts nepatīk?! Un tādā veidā es raidu atbildes signālu – puiši, es jūs sapratu! Esmu ar jums! Cerams, ka jūs mani kaut kā atbalstīsiet! Ceru, ka man tagad būs labāk. Vai arī ierakstīšu feisbukā: "Nu jūs visu laiku protestējat!" Vairāki mani draugi, kas – kāda sagadīšanās! – vada teātrus, pēkšņi ieraksta feisbukā: "Pietiek beidzot lamāties! Ir taču tik daudz laba apkārt!" (Smejas.) Lūk, tā ir principiāla izvēle, kas šodien jāizdara cilvēkam, kurš nodarbojas ar teātri. Pašcenzūra, paškontrole, bailes no iespējamām sekām – tās mūs ierobežo vairāk nekā īsta cenzūra. Tās ir lielākās briesmas. Pamanīt to sevī – lūk, tas ir uzdevums. Sevī šīs lietas es neieredzētu. Bet es neesmu teātra vadītājs. Esmu brīvmākslinieks. Taču tajos cilvēkos, ar kuriem es strādāju, es šo sajūtu respektēju, jo viņi atbild arī par kolektīvu un sava teātra nākotni. Es ar viņiem to apspriežu. Ja vajag, eju uz kompromisiem, kas nepārkāpj manas robežas, aiz kurām būtu sev jāsaka – stop, esmu sevi izvarojis, nodevis savus principus. Un esmu pateicīgs cilvēkiem, ar kuriem strādāju, ka viņi nav to no manis prasījuši. Tas ir kolosāls pārbaudījums cilvēkiem – jo nav noteiktu, stingru robežu starp saprātīgu kompromisu un sevis nodošanu. Pagaidām tās ir kustīgas, un ar kustīgām robežām saglabāt godu ir ļoti sarežģīti. Lai gan māksliniekam tas ir pietiekami vienkārši. Tā ir iekšējā pašsajūta: vai tevi apmierina tavs produkts, vai arī tu lieliski saproti, ka tas ir kropls.
Jeļena Gremina. Man liekas, pats galvenais ir neļauties panikai. Mēs jau sen dzīvojam šai pasaulē un esam to visu pieredzējuši. Šī panika, sajūta, ka nenotiek itin nekas labs (smejas), arī ir daļa no valsts politikas, kas noved līdz prezidenta atbalsta vēstuļu parakstīšanai. Es nodarbojos ar dokumentālo teātri un neticu presei, neticu arī tam, ko raksta sociālajos tīklos. Es ticu tikai tam, ko zinu pati, kas patiešām ir noticis. Man ir aukle, kura pārdzīvojusi Lielo Tēvijas karu. Viņa pilnīgi nejauši aizgāja uz art house filmu Ilga, laimīga dzīve (režisora Borisa Hļebņikova sociālā drāma – H.V.) Tas ir depresīvs stāsts par fermeri, kurš mēģinājis nodarboties ar lauksaimniecību, bet vietējās administrācijas spiediena un vajāšanas dēļ apšāvis visus miličus. Lūk, manai auklei likās, ka filma ir par viņu, tikai necenzēto mātes vārdu bijis par maz, viņas "ģerevņā" bijis vairāk. Mūsu publika ir buržuāziska, tie ir cilvēki, kas par lielu naudu var nopirkt biļetes. Bet mūsu īstā auditorija netiek uz teātri, netiek pat uz kino. Mēs pārāk maz darām, lai šos cilvēkus iesaistītu teātrī. Un ļoti maz par viņiem zinām.
Aļona Karasja. Šīs sarunas gan sadzīves, gan mākslas līmenī palīdz mums apzināties Krievijas sabiedrības nianses, kas rodas mūsu arhaiskajā kolektīvajā bezapziņā. Pēkšņi svarīgāks par visu kļuvis jautājums: "Vai esmu pietiekami pareizs, pietiekami krievs, pietiekami patriotisks?" Varbūt mana neticība varai, mans nihilisms ir tāpēc, ka neesmu pietiekami iesakņojies krieviskajā genomā? Un tad tu sāc sevi pierunāt izaudzēt šo genomu, jo esmu taču krievu patriots. Kāpēc viens krievu patriots šodien nav vienots ar citu krievu patriotu? Šo šķelšanos tu sajūti katru sekundi.
(Ironiski.) Vai tad mēs visi esam pret Krimas aneksiju? Tā taču ir krievu asinīm slacīta krievu zeme! Tā mēs visi nokļūstam šai kolektīvajā reakcijā, un to vairs nevar kontrolēt.
Pirms daudziem gadiem Vācijā seminārā lasīju lekciju, ka režisors Ļevs Dodins ir kļuvis pārāk globāls. Es teicu vācu studentiem: labāk būt krievu nacionālistam nekā starptautiskam artistam. Ilgus gadus man tā likās forša provokācija, bet šodien man par to ir kauns. Mēs esam impērijas bojāejas liecinieki. Krieviskais patiesībā ir impēriskais. Kad tika aizskarta mūsu impēriskā sirds, kad atklājās, ka mūsu slāvu brāļi ukraiņi nebūt nejūtas kā daļa no mūsu impēriskā genoma, – daudzi sajutās dziļi aizvainoti. Lūk, kur mākslinieku iespējamais pētījumu lauks – cik dziļi mūsos ir šis impēriskais. Vai mēs esam impērija vai ne? Ja esam, tas mums draud ar valsts pazudināšanu. Uzticība niansēm, faktiem, dokumentiem – šajā ziņā cepuri nost Teātrim.doc. Maksimāla orientēšanās, izziņa, izpētīšana, pirms nākam klajā ar kādu paziņojumu, – tāds būtu mākslas uzdevums šodien.