Super Mario lotosa ziedā. Izrādes Alise Brīnumzemē recenzija

Režisores Ingas Tropas debija Nacionālajā teātrī ir tik spilgta, ka vārda tiešā nozīmē žilbst acis. Lūisa Kerola slavenā fantāzijas rotaļa Alise Brīnumzemē uz Nacionālā teātra lielās skatuves pārvērtusies reibinošā jauno tehnoloģiju manifestācijā, kuras vizualitāte nenoliedzami pārsteidz, intriģē un dažbrīd sajūsmina. Bet tad, kad reibums pārgājis, liek uzdot arī virkni jautājumu.

Digitalizētais Kerols

Laikraksta recenzijas formātā nedz var, nedz vajag pārstāstīt visus neskaitāmos veidus, kā pasaules māksla vairāk nekā gadsimta garumā apgājusies ar vienu no slavenākajiem un vienlaikus mistiskākajiem Eiropas bērnu literatūras paraugiem – angļu rakstnieka Lūisa Kerola XIX gadsimta 60. gados tapušajiem stāstiem par mazu meiteni Alisi, kura izkrīt cauri truša alai un attopas Brīnumzemē vai iziet cauri spogulim un nonāk Aizspogulijā. Neskaitāmas ekranizācijas, tai skaitā viena no jaunākajām – ekscentriskā režisora Tima Bērtona 2010. gada filma. Daudz skatuves versiju, no kurām pasaulē aktuālākais laikam joprojām ir krāšņais un aizraujoši asprātīgais Džobija Talbota un Kristofera Vīldona oriģinālbalets Londonā 2013. gadā. Latvijā savu Alisi pieaugušajiem 1996. gadā teātrī Skatuve radīja tobrīd pavisam jaunais režisors Regnārs Vaivars, 2015. gadā Leļļu teātrī bērniem – Edgars Kaufelds.

Nonsenss, absurds, sirreālisms, parodija, alegorija, ironija, freidisms, dzenbudisms ir tikai daļa no jēdzieniem, kas attiecināti uz Kerola darbu estētiku vai to interpretācijas tradīcijām. Kerols bija arī matemātiķis, kurš esot izdomājis ap divdesmit spēļu un aprakstījis to principus mazās grāmatiņās. Tāpēc it nemaz nepārsteidz, ka Alises ceļojums Brīnumzemē iedvesmojis arī virkni XX gadsimta beigu un XXI gadsimta sākuma datorspēļu. Atrast īsto atslēgu pareizajām durvīm, spēlēt kriketu ar flamingu, mainīt sava ķermeņa formu, atrast un izmantot maģiskus priekšmetus un tā tālāk un tā joprojām – faktiski Kerols jau ir izdomājis virtuālo realitāti, atliek to tikai pārprogrammēt digitālā valodā. Tieši to Inga Tropa & Co dara savā izrādē.

Multimediālās šūpoles

Galvenais "programmētājs" šoreiz ir mākslinieks Gints Gabrāns, kurš jau sen bija pelnījis tādu realitātes robežas atceļošu sižetu kā Alise Brīnumzemē. Savukārt latviešu teātris jau sen bija pelnījis Ginta Gabrāna atgriešanos no pašradītās papildinātās realitātes lietotnes SAN savā pirmajā profesijā – scenogrāfijā jeb teātrī kā vairākdimensiju telpā. Alises vizuālos brīnumus bez Ginta Gabrāna un gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa veidojuši vēl trīs videomākslinieki, un tie (brīnumi) tiešām ir aizraujoši. SAN virtuālie objekti, ko telefonā iespējams noķert gan pirms izrādes, gan starpbrīdī; dažāda lieluma un perspektīvas spoguļattēli un projekcijas, krāsainu gaismu un lāzerstaru mākoņi un lauzumi, kas caur iluzoru priekškaru burtiski savelk kopā skatuvi un zāli, – tā ir tikai primitīviem vārdiem raksturota daļa no Nacionālā teātra izrādes vizuālās telpas.

Milzīgu lomu tajā spēlē arī Madaras Botmanes veidotie kostīmi, kuri laistās krāsās (elektrodzeltens, sarkans, zils, zaļš, perlamutrs...) un modeļos – kleitās, skafandros, galvassegās... Vēlot izrādei ilgu mūžu, tikpat ļoti var novēlēt šos kostīmus kaut kad nākotnē pārvērst interaktīvā izstādē – tik izteiksmīgi tie ir.

Multimediāla ir arī izrādes skaņu telpa. Komponistes Annas Ķirses radīto partitūru, spriežot pēc informācijas programmā, ieskaņojuši seši dažādi mūzikas instrumenti plus trīs dziedātāji dažādās balsu grupās, savukārt dzīvajā izpildījumā uz skatuves skan gan reps, gan rīkles dziedājumi.

Visu minēto elementu radītais audiovizuālais kokteilis ir tik intensīvs, ka pēc izrādes beigām galvenā vēlēšanās ir doties garā pastaigā pa silta rudens piesmaržoto Kronvalda parku, kur kādi labi cilvēki kokos sakarinājuši šūpoles un mazi bērni dauzās pa dzeltenu lapu kaudzēm. Apmēram tā jūtas cilvēks, kurš garu dienu pavadījis sintētiskā apģērbā, un viņam pamazām kļūst grūti elpot.

Ārpusapziņas pieredze

Apzinoties sevi neietilpstam šīs izrādes mērķauditorijā, tomēr nevaru neredzēt divas problēmas. Vienu – objektīvu, otru – subjektīvu.

Vispirms par objektīvo. Inga Tropa pati veidojusi Kerola stāsta dramatizējumu, un īpaši otrajā cēlienā tas no pirmavota ir krietni attālinājies. Izrādes sižetu detaļās uztvert ir ļoti grūti (man neizdevās), kaut, protams, arī Kerola oriģinālā tas nav reālistiski loģisks. Iespējams, pie vainas vismaz pirmizrādē bija arī dažbrīd slikti saprotamais teksts – neņemos spriest, aktieru dikcijas vai apskaņošanas dēļ. Pamatprincips ir skaidrs – tas ir Alises ceļojums kādā citā, ārpuszemes vai ārpusapziņas pieredzē. Tas, ka uz skatuves redzamās būtnes dažbrīd nav skaidri identificējamas, pārāk netraucē, kamēr tās ir vizuāli interesantas. Piemēram, Viltotais Bruņurupucis un Grifs izskatās pēc mītiskiem, fascinējošiem briesmoņiem, kuros tikai programmiņas ieraksts ļauj nojaust aktieru Kristiana Kareļina un Arta Drozdova klātbūtni. Savukārt Kaspara Zvīguļa Ķirzaka tik burvīgi šauda sarkanu mēli un atmet hipergaru asti un Češīras kaķis tik nepārprotami zibina spožās ūsas, ka visi – gan ķirzaka, gan kaķis, gan aktieris – ir atpazīstami uzreiz. Un pārliecina kā vieni, tā otri. Galu galā Lūisa Kerola darbā Cepurnieks šo problēmu jau formulējis jautājumā: "Kāpēc krauklis izskatās kā rakstāmgalds?"

Izrādes pirmais cēliens konsekventi veidots pēc videospēles principa. Iespējams, lielai daļai vecāku auditorijas zālē nav pazīstami uz skatuves stilizētie virtuālās realitātes tēli, savukārt bērni tos uzņem ar sajūsmu un jo īpaši Minecraft krāsainajiem klucīšvīriņiem burtiski uzgavilē kā seniem paziņām. Horeogrāfes Lienes Gravas izstrādātās kustības, kā allaž, ir asprātīgas, mērķtiecīgas, dinamiskas, un Lauras Siliņas apņēmīgā un priecīgā Alise kā mazs zaldātiņš iet un cīnās. Tomēr to ilgstoši skatīties ir visai... garlaicīgi.

Pirmajā cēlienā notikumus šķietami uz priekšu virza prognozējama spēles ārējā darbība – nākamajā līmenī iespējams tikt, tikai izejot iepriekšējo. Bet iekšējā darbība visos līmeņos faktiski stāv uz vietas – Alise pārvar kādus ārējus šķēršļus, bet iekšēji nekas ar viņu nenotiek. Tāds Super Mario, kurš tikai dauza ķieģelīšus un lec pāri aizām. Otrais cēliens savukārt pretendē tieši uz Alises iekšējo pārvērtību atklāsmi, bet saturiski ir ārkārtīgi samudžināts.

Ar patiesu pārsteigumu jau pēc izrādes izlasīju programmiņā dotos dažu budisma filosofijas jēdzienu skaidrojumus – Buda, lotoss, kalns u. c. Vai tiešām Alises Brīnumzemē veidotāji pilnā nopietnībā gribētu 7–12 gadu vecu bērnu auditoriju iesvaidīt Austrumu filosofijas pamatprincipos? Pēc tam, kad pirmajā cēlienā lēkāts pa virtuālās pasaules līmeņiem tā, ka galva griežas? Vismaz pirmizrādē man priekšā sēdošo bērnu rinda pirmo cēlienu skatījās ar lielu interesi, bet otrajā diemžēl neslēpti garlaikojās.

Un te arī mana subjektīvā problēma. Lieliski, ka teātris ar mūsdienu bērniem runā viņiem saprotamā valodā. Tā ir digitālo pamatiedzīvotāju paaudze, kas piedzimusi ar mobilo telefonu zem spilvena un pratusi lietot planšeti, pirms iemācījās runāt. Un, ja tehnoloģijas izmantotas tik kvalitatīvi, kā tas notiek Nacionālā teātra Alisē, kāpēc gan ne. Bet, ja divas stundas uz skatuves un vēl arī divdesmit minūšu starpbrīdī tiek rādīts, cik virtuālā realitāte ir stilīga, varbūt nevajag programmiņā uz melna fona publicēt uzrunu vecākiem par to, cik bīstama ir datorspēļu atkarība. Jo tā tiešām ir bīstama. Un joprojām ļoti gribētos, lai bērni teātrī dabūtu to, ko dators nespēj piedāvāt, – satikšanos ar dzīvu un siltu cilvēku.

Alise Brīnumzemē

Nacionālajā teātrī 24.X plkst. 12, 2.XI plkst. 12 un 18, 23.XI plkst. 12, 11.I plkst. 12 un 18