Komponistam Jēkabam Nīmanim ziema patīk: "Izbaudu Latvijas daudzveidību un laika plūsmu kā šo platuma grādu dāvanu. Es priecājos par to scenogrāfiju un emocionālo amplitūdu, ko dod gadalaiki." Kopā ar mākslinieku Krišu Salmani un dzejnieku Kārli Vērdiņu viņi kopīgi iet vēl dziļāk un tālāk uz ziemeļiem, par ceļa rādītāju ņemot arī Kārļa Skalbes stāstu, – rezultātā tapusi muzikāla izrāde Ceļojums uz ziemeļiem, kurā piedalās aktieri Madara Botmane, Gundars Grasbergs un Uldis Siliņš. Pirmizrāde Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē – šovakar, 5. februārī.
"Kārļa Skalbes stāsta izvēle ir nejaušība, jo man bija vajadzīgs skaists teksts, kuram ir muzikāla kvalitāte, kuram ir ļoti spēcīga poētiskā līnija. Tā vietā varēja būt Rainis, Gēte, jebkurš cits teksts, ko var klausīties, pat nesaprotot valodu. Kārļa Skalbes līniju turpina Kārļa Vērdiņa dzeja, un pretstatīti tiek sadzīviski teksti – dialogi. Ir plašs spēles laukums, kurā ir iespēja attīstīties un darboties ne tikai manai mūzikai, bet arī māksliniekam Krišam Salmanim," stāsta projekta autors komponists Jēkabs Nīmanis.
Viņš paskaidro, ka Ceļojums uz ziemeļiem ir viena no izrādēm Nacionālā teātra LMT Jaunās zāles četru izrāžu ciklā. Katrā cikla izrādē dominē viens no teātra izteiksmes līdzekļiem – vizuālā puse, kustība, skaņa vai vārds. "Mūsu izrādes uzdevums ir atbildēt uz jautājumu – vai teātrim ir vajadzīga mūzika," saka Jēkabs Nīmanis uz pats uzreiz atbild, ka mūzika ir vairāk pašpietiekama. "Tāpat kā nav iespējams aprakstīt, kāpēc kādu mīli, tāpat ir ar mūziku. Mūzika pārstāv iracionālo pasauli. Tā ir intuitīvā sajūtu līmenī, tā izsaka pati sevi, tā neko neilustrē. Taču cilvēks iedomājas un mēģina izstāstīt to, kas, klausoties mūziku, ienāk prātā. Bet es nesaku, ka tas ir nepareizi," saka Jēkabs Nīmanis, skaidrojot, kāpēc mūzika skan teātra izrādēs. "Mēs gribam, lai izrāde būtu daudzdimensionāla."
Skaņa, mūzika, dziesma – it kā vienotas, it kā šķirtas. "Tās pārtop viena otrā un organiski viena otrā transformējas. Bet, ja tekstam liekam klāt muzikālo pavadījumu, tas jau ir mākslīgs paņēmiens, ko bieži izmanto. Tad skatītājam ir jāizvēlas – vai līdzdarboties un pieņemt šos noteikumus vai pateikt, ka tas traucē," spriež komponists. "Režisoram jāveido izrāde tā, lai skatītājs pieņemtu lēmumu ļauties. Tas ir teātra uzdevums – likt skatītājam paskatīties uz lietām no citas puses, lai viņš kaut ko uzzinātu gan par pasauli, gan pats par sevi. Teātra burvība un skaistums ir tas, ka mēs ļaujamies provokācijai, mēs gribam, lai mūs pakļauj, un mūzika ir brīnišķīgs līdzeklis, tāpēc mēs to iemānām teātrī. Ja man izdodas apmānīt, ja skatītājs tam gūst attaisnojumu, mans darbs jau lielā mērā ir izdevies," Jēkabs Nīmanis stāsta gan par mūzikas un teātra attiecībām, gan par izrādi Ceļojums uz ziemeļiem. "Mūzikai teātri nevajag, bet teātrim mūziku gan."