Vaironis Jakāns. 1927. 10.VI—2008.29.XII

Bet tagad nāksies... Agrā jaunībā pirms teātra gaitu sākuma viņš bija izgājis padomju filtrācijas nometņu elli, kas tikai bija stiprinājusi viņa latvietību un savas zemes mīlestību. Un viņa tauta aktierim vēlāk šo mīlestību ar uzvijām atdeva atpakaļ. Savā mākslā viņš prata dāvāt prieku un smieklus. Un tieši par to viņu mīlēja. Par visiem tiem labsirdīgajiem, jautrajiem, raksturā vājajiem un darboties gribošajiem, kuriem pēc trāpīga vārda nebija kabatā jālien... Par Ermoņiku (J.Smūla Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens, 1967), Robertu Mudīgo (H.Gulbja Mans mīļais, mans dārgais, 1969), Fipsu (O.Vailda Ideāls vīrs, 1968), Hugo (F.Molnāra Lilioms, 1971), Sēlihovu (H.Raudsepa Mikumerdi, 1972), Skrabu (D.Fārkera Kavalieru viltība, 1975) un vēl un vēl. Bet "krāsas" bija dzīvē noskatītas jau bērna gados, rosoties līdzās tēva frizētavā Jaunjelgavas tirgus dienās. Taču aktiera bagātajā radošajā biogrāfijā ierakstīta ne viena vien dramatiska, pat traģēdijas virsotnes sasniegusi loma kā Benjamiņš Raiņa Jāzepā un viņa brāļos (1956), Džigs M.Zīverta Ākstā (1957), Pāvils P.Pētersona Balto torņu ēnā (1959), Tenis Kaudzīšu Mērnieku laikos (1980), kuru gan aizēnoja tautiskais darbonis Pietuka Krustiņš, Bungatiņš R.Blaumaņa Sestdienas vakars (1989), Marmeladovs F. Dostojevska Noziegumā un sodā (1994) vai Opis M.Kēbelija Brīvajā istabā (2004). V.Jakāna izcilā humora izjūta, spēles prieks, improvizācijas spējas, muzikalitāte un plastiskums teātra jaunajai paaudzei allaž bija kā paraugs, kā īsta meistarklase, kur apgūt tēla smalko raksturošanas mākslu. Kā mākslinieka radošā mūža rezumējums arī Latvijas valdības augstais apbalvojums — Triju Zvaigžņu ordenis. Atvadīšanās 2009.gada 3.janvārī no plkst.12. līdz 13teātra Baltajā zālē, plkst.13.30 — apbedīšana Otrajos Meža kapos.