Kāpēc šī Raiņa luga ir aktuāla tagad?
Mēs runājām par Vecās Derības stāstu kā pirmavotu un Raiņa attiecībām ar savu ģimeni, bet tajā brīdī, kad jāsāk izrādes veidošana, uzmanības centrā izvirzījās šajā lugā ietvertās cilvēka attiecības ar citiem un viņa paša ceļš pie sevis. Tas šo darbu padara aktuālu visos laikos, jo cilvēki iet cauri vieniem un tiem pašiem jautājumiem, neskatoties uz gadsimtiem: piedošana, taisnība un tamlīdzīgi. Ceru, ka mums izdosies iesaistīt šajā sarunā arī skatītājus.
Varbūt ir kāds jautājums, kas jūs pašu nodarbināja visvairāk šīs izrādes veidošanas procesā?
Gribot negribot man nācās paskatīties uz savu ceļu no bērnības līdz tam punktam, kurā es atrodos tagad: kā es no Liepājas puikas esmu kļuvis par aktieri Valmieras teātrī. Zinu, ka es pats nekad nebūtu aizsapņojies līdz šādam dzīves scenārijam, bet liktenis nes, un vienā brīdī tu attopies šeit. Es domāju par savu ģimeni un citām šajā lugā ietvertajām tēmām, kurām pievēršas Jāzeps un par kurām man ir jābūt savam viedoklim, lai pietuvinātos šim Raiņa varonim.
Kā jūs nonācāt no Liepājas Valmierā?
Pēc vidusskolas absolvēšanas Liepājā sapratu, ka vēlos pārvākties uz Rīgu un stāties aktieros. Es netiku, bet pēc vairākiem gadiem mēģināju vēlreiz, Mihails Gruzdovs un Indra Roga mani uzņēma, un, kā saka, "the rest is history" (pārējais ir vēsture – I. A.). Valmieras teātris mani pieņēma darbā un dod iespēju spēlēt šādas lomas kā Jāzeps.
Ko mūsdienu pasaulē nozīmē piedot?
Tas ir grūts jautājums, ko mūsdienu pasaulē nozīmē piedot. Ko mūsdienu pasaulē nozīmē piedot, ja nelūdz piedošanu. Tas ir vēl sarežģītāk. Kā raksta Rainis: "Es dziļāk zemojos, kā cilvēks drīkst, man augstāk jāceļas, kā cilvēks spēj!" Varam tikai cerēt, ka mēs būtu gatavi uz kaut ko tādu, bet, manuprāt, mūsu cilvēciskās īpašības vai mūsu ego pat īsti nepieļauj neko tādu.
Ko nozīmē ļaunu par labu vērst?
Atceros sarunu ar savu pasniedzēju Mihailu Gruzdovu, kad mēs veidojām Latvijas Kultūras akadēmijas diplomdarba izrādi Blanša. Baltais mežs (pēc Tenesija Viljamsa lugas Ilgu tramvajs motīviem – I. A.). Es pasniedzējam prasīju, kas notiek ar cilvēku, ja no viņa paņem visu nost. Kas paliek pāri? Mihails Gruzdovs man atbildēja: "Mīlestība." Iespējams, tajā laikā es to tik skaidri nesapratu kā tagad, it īpaši strādājot ar Jāzepu un viņu brāļiem, kas runā par šīm tēmām, ka mīlēt ļauno ir grūti, bet, ja tu to spēj, tad ļaunais var tapt labs.
Vai vispār nav tā, ka pasniedzēju teikto saprot skaidrāk tikai pēc laika?
Tajā laikā man šķita, ka es to saprotu, bet es to sapratu citādāk nekā tagad. Tas ir stāsts par vārdu, cik daudz mēs spējam izskaidrot, ko mēs domājam vai ko mēs jūtam, un cik daudz mēs varam saprast, ko otrs mums mēģina pateikt. To savā dzejolī What is the word (Kas ir vārds – I. A.) precīzi paudis īru autors Semjuels Bekets, bet svarīgākais tajā visā ir tas, ka kaut kas paliek tavā atmiņā un pēc vairākiem gadiem tas var rezonēt tevī no jauna.
Kas ir svarīgākais, ko Mihails Gruzdovs un Indra Roga jums ir iemācījuši?
Es gribētu teikt, ka Mihails Gruzdovs un Indra Roga mums (Valmieras aktieru kursam – I. A.) ir bijuši ne tikai skatuves, bet arī dzīves mentori. Mēs satikāmies ar viņiem saspīlētā laikā, kas lika kļūt patiesākiem citam pret citu. Mēs ļoti godīgi uztvērām visu, ko viņi saka, un savā sacītajā viņi bija ļoti atklāti un mēģināja mums iemācīt, ka visupirms ir labs cilvēks un tikai pēc tam ir labs aktieris.
Valmieras teātra jaunās sezonas atklāšanas preses konferencē tika uzsvērts, ka jaunie aktieri ir mainījuši savu statusu un kļuvuši par aktieriem. Kā jūs to izjūtat?
Kaut kad es esmu juties kā jaunais aktieris, bet nekad neesmu šo apzīmējumu licis sev pa priekšu: protams, prakse teātrī mums ir mazāka nekā pārējiem kolēģiem, bet vecuma ziņā, man šķiet, ir pilnīgi vienalga, cik tev ir gadu. Vai es savos divdesmit deviņos esmu stulbāks par citiem? (Smejas.)
Cilvēki jaunos ilgi uztver kā jaunos.
Jā, domāju, ka mūs kā jaunos aktierus uztvers vēl diezgan ilgi, līdzīgi kā Liepājas teātrī Klaipēdas Universitātē izskoloto aktieru kursu desmit gadus sauca par jaunajiem aktierim vai Latvijas hokeja izlasē Lauru Dārziņu un Gintu Meiju divpadsmit gadus dēvēja par jaunajiem hokejistiem, un tad pēkšņi...
...viņi pieliek punktu spēlēšanai valstsvienībā.
Jā, jā, un tad pēkšņi izlasi ziņās, ka viņi beidz spēlēt Latvijas hokeja izlasē, un tu nesaproti, kā tas ir iespējams.
Man šķiet, ka teātris jums uzticējās jau no paša sākuma.
Jā, mūs uzņēma ar atvērtām rokām un uzreiz deva atbildīgas un apjomīgas lomas. Tā nav ierasta prakse teātros. Mēs nejutāmies kā jaunie aktieri, kuri neko nesaprot un neko nemāk, jo mūs iedrošināja un nāca pretī gan teātris, gan aktieri, gan arī pārējais kolektīvs.
Kā notiek jūsu sadarbība ar Mārtiņu Meieru, ar kuru dalāt Jāzepa lomu?
Šis ir jautājums, kas interesē visus. Tas ir saprotami. Mēs viens otram neuzbāžamies ar savām domām par Jāzepu, taču mēs sadarbojamies izrādes kompozīcijas ziņā. Neviens nevienu negrib kopēt, tas arī nav iespējams, jo mēs paši esam atšķirīgi, bet mēs meklējam kompromisus mizanscēnās, jo bez mums šajā izrādē piedalās vēl 17 aktieru un nevar prasīt, lai viņi pielāgotos katram no mums.
Kādos darbos vēl šajā sezonā jūs varēs ieraudzīt?
Šī sezona man būs ļoti saspringta bez īpašas elpas atvilkšanas starp jauniestudējumiem. Uzreiz pēc Jāzepa un viņa brāļiem mēs ar kolēģiem radīsim īpašu notikumu, par kuru es šobrīd neko daudz vairāk nevaru stāstīt. Pēc tam sāksies darbs pie Jāņa Znotiņa iestudējuma Valmieras puikas un Reiņa Suhanova atjaunotās Pazudušā dēla versijas.