Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Viss ir tavā galvā. Nacionālā teātra iestudējuma Ričards. Nekā personīga recenzija

Nacionālā teātra iestudējums Ričards. Nekā personīga liek apbrīnot režisora Elmāra Seņkova drosmi riskēt, meklējot arvien jaunus paņēmienus, kā izteikt savu laiku, un nebaidīties palikt nesaprastam

Vardarbība tās atšķirīgajās formās diemžēl joprojām ir neatņemama cilvēka eksistences sastāvdaļa. Pārvarot bailes un kaunu, tā, par laimi, aizvien biežāk tiek nosaukta vārdā, lai ieraudzītu, pret ko cīnīties. Vardarbība ir agresija un arī mūsdienu dzīves ritms, kurā ir jāiekļaujas, lai tas neaizskrietu pa priekšu pašam cilvēkam. Tas pieprasa kareivīgu apņēmību, daudz neprātojot par takta izjūtu. Režisoru Elmāru Seņkovu vardarbības tēma, kas šķiet gluži nesavienojama ar viņa miermīlīgo, pat klusināto publisko tēlu, nodarbina jau labu laiku. To ilustrējoši reprezentanti, kā asinis, slepkavības, tumsa, murgs un nekontrolējama seksualitāte, ievīti viņa iestudētajās Liepājas teātra izrādēs Šekspīrs un Grimmi, Nacionālā teātra izrādē Sapnis vasaras naktī un šajā sezonā tapušajā Valmieras Drāmas teātra izrādē Nelabie. Pēc Dostojevska.

 

Tendenciozi skatpunkti 

Kļuvis par Latvijas Nacionālā teātra māksliniecisko vadītāju, Elmārs Seņkovs var atļauties piešķirt vērienu eksperimentiem ar priekšstatiem par laikmetīgu teātra valodu – tikko Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvojusi Artūra Dīča oriģinālluga Ričards. Nekā personīga. Izrāde liek apbrīnot Elmāra Seņkova drosmi riskēt, meklējot arvien jaunus paņēmienus, kā izteikt savu laiku, un nebaidīties palikt nesaprastam.

Izrāde tapusi ciešā simbiozē ar tekstu, kurā jau ir iestrādāti iestudējuma principi, bet režisors tiem ir piešķīris reljefu faktūru. Stāsta pamatā ir vāji slēpts publiskajā telpā pirms kāda laika skaļi izskanējis atgadījums, kad tīmeklī publicētā video uzrunā partnere vardarbībā apsūdzēja kādu mākslas kritiķi. Atsauces uz sabiedriskās dzīves norisēm, protams, uzsver tēmas aktualitāti, taču sabiedriskās un privātās dzīves pretstatīšana ir tikai viena no dramaturga piedāvātajām daudzajām paralēlajām realitātēm, ko mēs apdzīvojam un kas nepārtraukti sadala un patērē mūsu uzmanību, mazina drošības izjūtu un neizbēgami pakļauj tendencioziem skatpunktiem, kuri neapzināti konstruē gan mūsu viedokli, gan viedokli par mums.

Šī nu ir tā reize, kad var runāt par ārkārtīgi sarežģītu darba struktūru – viss notiek galvenā varoņa mākslas kritiķa un praktiķa Ričarda galvā, kas jau raisa bažas par viņa mentālās veselības stāvokli un maldina skatītājus minējumos par to, kas no redzamā ir viņa pieredzēts un kas – tikai iztēles auglis. Kā zināms, domās problēmas var rasties un sabiezēt tikpat ātri, cik tās kaut vai uz mirkli iespējams atbīdīt perifērijā, – te ar pirksta kustību nošauj vai ar smidzinātāju noindē apnicīgos Ričarda dzīves lieciniekus. Izrādes psihodēliski ironisko virskārtu uztur Daigas Gaismiņas atveidotās Ričarda mammas un Jura Lisnera spēlētā Ričarda sievas Kristīnes tēva absurdās intermēdijas un dzēlīgās replikas, komentējot bērnu neveiksmīgo laulību, un jo sevišķi amorālais Mecenāts Egila Melbārža meistarīgajā, baisi vitālajā atveidā. Turklāt, izrādes gaitā fragmentētajai notikumu hronoloģijai daļēji rekonstruējot Ričarda un Kristīnes iepazīšanos un izirušo kopdzīvi, vienlaikus noris arī savdabīgs sarunu šovs ar viņu tuvāko draugu un vecāku dalību, kur atmiņas, iespējams, producē tikpat daudz patiesības, cik izdomājumu un vieglprātīgas interpretācijas īslaicīgas, bet skaļas publicitātes vārdā. Apzināti tiek sajauktas ne tikai atšķirīgas teātra realitātes, bet arī abās skatuves rampas pusēs notiekošais. Vakaru piesaka Arturs Krūzkops, kurš ierodas caur parteri, viesmīlīgi uzrunājot skatītājus, vēlāk ceturto sienu lauž jau nevis aktieri, bet viņu varoņi, nepārprotami, bet neuzspēlēti vēršoties pie publikas.

 

Nepārtrauktā spriedzē 

Pamanoties iedzīvināt visas šīs paralēlās pasaules vienlaikus, ko uzsver arī varoņu runu saplūdināšana kopējā troksnī, tiek radīta tāda kā laika nepārtrauktības noskaņa, kurā ir paredzēta vieta arī skatītājam. Kad galvenais varonis pāris reižu bezatbildīgi nozūd no skatuves, pārējie tikmēr savā nodabā turpat dīki uzkavējas un piedāvā skatītājiem līdz ar viņiem pasēdēt telefonos vai kā citādi sevi nodarbināt. Šajos brīžos pilnīgi tiek pārtraukta sižeta, bet ne izrādes virzība, jo režisors, dramaturga piedāvātajos apstākļos radikāli eksperimentējot ar ritmu, skatītāju tur nepārtrauktā spriedzē par to, kas gaidāms tālāk.

Likumsakarīgi arī no aktieriem tiek prasīts sevišķs spēles veids, nekavējoties pārslēdzoties no viena stāvokļa otrā, bet nepazaudējot skatuviskās klātbūtnes konkrētību. Arturs Krūzkops Ričarda tēlā spēj savienot, precīzāk – zibenīgi mainīt, ironiska performera izaicinošās intonācijas un aktīvu pieslēgšanos sava varoņa dzīves īstenībai, kur mutuļo tik daudz savstarpēji izslēdzošu attieksmju, jūtu, emociju. Cauri stāstam vijas viņa jautājums sev un apkārtējiem, vai viņš iesita Kristīnei, – arvien jauni dramaturga piespēlētie fakti skatītāja minējumus novirza te vienā, te otrā virzienā, līdz mēs nonākam līdz atbildei. Finālā varoņa tumšajās acīs nozib melns spīdums. Aktieris beidzot liek saprast, ka Ričards ir neaprēķināms. Kristīnes ķērcošās maitas vaibsti, visticamāk, ir tikai viņa neskaidrā prāta projicēti, noskaņojot arī mūs pret šo grūti paciešamo, kaprīzo un kaitinošo sievieti. Arī neapzinātai emocionālajai vardarbībai nav attaisnojuma, taču Ričards spēj izsaukt līdzjūtību, jo viņā mīlestība ir, bet tās ir par daudz, līdz tā iegūst neglītas un traumatiskas formas. Un vēl tas pigmentācijas plankums, kas apkārtējiem nesaskatāms plešas uz viņa krūtīm. Šis defekts viņu ir vajājis visu mūžu, vienīgi Kristīnes maigums ir spējis viņu atbrīvot no tā uzliktā lāsta.

Iejūtīgs partneris, saspēlē ar kuru atklāt Ričarda tēla apjomu, ir Kārlis Reijers. Viņa atveidotais uzticamais draugs Kristians ir mūždien viegli apreibis mākslas vai drīzāk kādu ieņemtu vielu iespaidā, taču tas abiem netraucē saprasties no pusvārda.

Ļoti sarežģīts uzdevums ir Laurai Siliņai, kurai Kristīnes tēlā ir jāreflektē Ričarda dzīve dažādos posmos. Aktrise profesionālajā izaugsmē nav apstājusies pie psiholoģiskās perfekcijas, pagājušās sezonas izrādē Sievietes daļas izstrādājot dramatisku likteņa sitienu piemeklētās Majas spēcīgo raksturu. Tagad kā pēc mājiena izkāpinātas, pat histēriskas reakcijas nomaina ballītes ritma atraisīta brīvība un saspringta emocionalitāte, kurā varone maldās starp pārmetumiem, pašpārmetumiem, drosmi un žēlumu. Pārmaiņas pēc šis stāsts ir pasniegts no vīrieša pozīcijām, taču aktrisei izdodas sievieti nerādīt kā objektu, bet, neizskaistinot savu varoni, atklāt viņu kā līdzvērtīgu partneri šajā attiecību spēlē. Savukārt izrādes finālā Laura Siliņa nospēlē nu jau bezpalīdzīgu upuri, viņas varonei dramatiskā kārtā pilnībā apzinoties, kā un kāpēc viņa ir attapusies šajā stāvoklī, no kura nav izejas.

Vienotajā ansamblī, atraisīti un pašaizliedzīgi līdzdarbojoties pseidoreālistiskās notikumu kolāžas veidošanā, iekļaujas arī Ievas Aniņas spēlētā Kristiana draudzene Iveta un Līgas Zeļģes atveidotā Ričarda bijusī meitene.

 

Saskaldīta uzmanība 

Zināmu tendenci uzrāda teātra veidotāju izvēle caur laikmetīgās mākslas prizmu runāt par iejūtības trūkumu un manipulēšanu – tas varbūt ir stereotips, bet varbūt pašu mākslinieku snobiskā attieksme pret skatītājiem, nespējot vai arī nemaz nemēģinot viņus pārliecināt par savu nereti agresīvo un pretenciozo darbu saturisko pienesumu pasaules izpētē. Liepājas teātra izrādē Kaija režisora Dmitrija Petrenko un scenogrāfes Marijas Ulmanes versijā XIX gadsimta beigu varoņi tika pārcelti uz askētisku mākslas galeriju, savukārt režisors Elmārs Seņkovs kopā ar scenogrāfu Reini Suhanovu tikpat bezpersonisku telpu, kurā eksponēts knaģis, izrādes pirmajās minūtēs sagāž, lai varoņu turpmākā izskaidrošanās risinātos tās drupās. Cik noprotams no izrādes programmā atklātajām scenogrāfa pārdomām, šādu izvēli pamatojusi vēlme izrādei piešķirt papildu saturisko slāni, lai liktu aizdomāties arī par vandalismu, ko piedzīvojusi, piemēram, Kristiana Brektes radošā darbība. Ar saukli Nekā personīga teātra gaiteņos iekārtota allaž provokatīvā mākslinieka izstāde, kurā cita starpā izstādītas teātra fasādi balstošo atlantu, kā izrādās, tetovētās ģenitālijas. Domājams gan, ka, tik ļoti saskaldot skatītāja uzmanību, tieši mazinās problēmas mērogs.

Domājams, sasaucoties ar objektiem, kuru nozīmi a priori nav iespējams atšifrēt cilvēkam no malas, izrādes autori apsteidz skatītāja neapmierinātību, aizkaitinājumu un vienatni neizpratnē par izvēlētajiem izteiksmes līdzekļiem. Kā vēl vienu režisora atkāpšanās ceļu, lai attaisnotu iespējamu radošo neveiksmi, var atzīt arī it kā starp citu, gaismām dziestot, atskaņoto tekstu par to, ka mākslinieki mēdz apmaldīties klišejās… Taču izrādes vēstījums ir tik piesātināts, ka tā ir tikai vēl viena ironiska atkāpe, lai sniegtu mierinājumu arī tiem skatītājiem, kurus nav pārliecinājuši radošās komandas meklējumi vēl neizzinātās teātra iespējās.

 

Skatītāju trauksme

Provokācija nav tikai izrādi pavadošā anturāža, ieskaitot sasisto automobili pie ieejas teātrī un lāzeršovu citkārt svinīgajā Baltajā zālē. Skaidrs, ka arī rādīt citādību kā fetišu, šajā gadījumā gejus kā perversus ekshibicionistus stikla kubā pie Centrāltirgus, Ričardam un Kristianam pieņemot Mecenāta performatīvo izaicinājumu par naudu mainīt seksuālo orientāciju, ir paredzēts, lai pārbaudītu publikas reakciju un jau atkal liktu tai sasprindzināt tā jau sakairināto uzmanību. Paredzot, ka neviens no pieklājīgās, pacietīgās un arī visai inertās publikas protestus neizkliegs, režisoram nākas atvērt tai acis, partera rindās iefiltrējot viltus skatītājus. Jāņa Āmaņa un Daigas Kažociņas pašironiski un vienlaikus nevainojamā dokumentālā precizitātē tvertie mazie cilvēki, pārvarot ikdienišķu kautrību, ņem lietas savās rokās, aktīvi iejaucas skatuviskajās norisēs un paradoksālā kārtā dara tieši to, ko teātrī neklātos.

Arī šoreiz uz skatuves redzami sitieni, mākslīgās asinis un aktieru imitēta fiziska tuvība, kam dzīvniecisku kaislību piešķir zili balto gaismu un mūzikas pulsācija. Te sajaucas iekāre, mīlestība, naids – un savstarpēja līdzatkarība. Izrāde, protams, nepiedāvā neesošus risinājumus, kā ar to sadzīvot, bet atklāj, cik sarežģīts var būt cilvēku attiecību tīklojums. Izrādes plakāts, kurā pozē piekautā Kristīne ar vieglu smīnu uz lūpām, un apakšvirsraksts, proti, relatīvi skarba drāma, iezīmē arī tik skaudra stāsta neviennozīmību. Nekā personīga – vienmēr ir tikai fakti un to interpretācija, par spīti tam, ka krīzes brīžos tiek prasīts melnbalts skatījums.

No jebkādas moralizēšanas atbrīvo arī izrādē atskaņotā Jura Simanoviča liriski skumīgā mūzika un teksti, kas ar realitāti samiernieciski, bet arī jūtīgi un redzīgi tver dzīves īstenību sāpīgi skaistās metaforās: "Cieš gaismas abstinenci. Mani gaismas narkomāni."

 

RIČARDS. NEKĀ PERSONĪGA
Nacionālajā teātrī 30.III, 6.IV plkst. 19, 15.IV plkst. 18, 27.IV plkst. 19, 30.IV plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–32

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja