Lai raksturotu Smiltāju mantinieku. Mājās ieceres vērienu, var teikt, ka notikumi, ko TV seriāls Likteņa līdumnieki 4 pacietīgi šķetina nu jau 56.sēriju, izrādē tiek izstāstīti trīsarpus stundās. Laikmeta panorāma tiek paplašināta abos virzienos, pagātnē atkāpjoties līdz muižu laikiem un finālā nonākot līdz nosacītai šodienai, kad jaunieši "iečeko" vecvecāku māju, paamizējas ar atrastiem retro priekšmetiem, piem., melnā linu biznesa kostīmiņā un augstpapēžu kurpēs eleganti iespīlētā Madaras Saldoveres Bella (kostīmu māksliniece Večella Varslavāne) atrod Nīcas tautumeitas vainagu, un, atceroties skolas laikus, spurgdama atkārto dažus Gatves dejas soļus (horeogrāfe Olga Žitluhina).
Smiltāju mantinieki ir par laikiem no vērpjamā ratiņa un sētuves līdz lauku mājas sabildēšanai mobilajā telefonā un bilžu salādēšanai "kompī". Sižetiski mulsina, ka dvīņi, kas piedzimst pēc kara, pārlecot vairākām paaudzēm, darbojas kā divdesmitgadnieki mūsdienās.
Bez ideoloģijas
Iestudējuma mākslinieciskais kopiespaids nav tik viegli vienādojams. Nenāk prātā apstrīdēt radošās grupas godīgos, lai neteiktu, personiskos motīvus. Tas ir uzrunājoši. Jautājums - vai mājas ir lietuvēns, kas traucē latviešiem dzīvot un liek paaudzēm saiet matos, vai gluži pretēji - vieta, kur sajust piederību un harmoniju - nepārprotami ir svarīgs viņām pašām, ne tikai labi piestāv NT stratēģiskajiem plāniem un jaunās sezonas sapnim par Latviju.
Simpatizē Stumbres/Rogas it kā neitrālā, it kā bezkaislīgā intonācija. Patīkams reālisms, kas iztiek bez iepriekšparedzētības un glorifikācijas, bez tēmas ilustratīvisma. Stāsts ir par dzīviem, pretrunīgiem cilvēkiem. 1.cēlienā tieši jaunieši ir tie, kas uzstāj, lai tēvs būvē māju. Ne otrādi, kā prasa tradīcija. Var jau būt, ka 3.cēlienu var nosaukt arī par pirksta kratīšanu, un bagātā veiksmīgā pilsētas brāļa un nabagā lauku dīkdieņa ar zelta sirdi attiecībās varēja atrast vairāk mikrodramaturģijas (tas attiecas uz visu lugu/izrādi). Un var ja būt, ka Jāņa Āmaņa Edgars savu pašatmaskojošo monologu (par ideālu māju, kurā cilvēkam dzīvot - ar džakuzi, terasi, tādu, lai beigās par krietnu naudu var pārdot) varēja nenorunāt, stāvot ar seju pret zāli. Caur klasisko literatūru mūsu kultūrā ir ielikta negatīva attieksme pret bagātiem cilvēkiem (Apsīšu Jēkabs Bagāti radi), automātiski viņus vienādojot ar seklām dvēselēm. Edgarā šādu plakanu novērtējumu, par laimi, nejūt. Vienīgi ieskanas skumjas, ka jaunais apsviedīgais puisis, kā jau XXI gs., ir pārāk drudžains un nespēj iztēloties, ka savā lieliskajā mājā varētu dzīvot arī pats. Tā tiek uztverta tikai kā biznesa projekts. Kolēģu pārmetumus par 3.cēliena klišejiskumu manās acīs aizmiglo prieks par pārliecinošu jauno aktieru - Madaras Saldoveres, Jāņa Āmaņa, Ivara Kļavinska - ienākšanu teātrī. Profesionāli, ar personības savdabību, un noslēpumu, īpaši Madara Saldovere. Lauku brāļa botas gan varēja nebūt tik žilbinosi baltas. Šādas detaļas laupa ticības momentu un atgādina, ka spēlējam priekšstatus.
Iestudējums gan iekļaujas NT tradīcijās, gan negaidīti apstrīd tās.
Piemēram, vecā saimnieka (Ģirts Jakovļevs) nomiršanu režisore atrisina gandrīz vai karikatūriski - saimnieks pirmsnāves agonijā izstiepj roku ar karoti un ar slaidu loku, izpūzdams pēdējo dvašu, noliek karoti blakus iesāktajai putrai. Tiešā nozīmē. Pat, ja pirmajā brīdī nevar īsti pateikt, ko dod šis gegs - anekdote, nevar nenovērtēt, ka šis mazais Rogas "huligānisms" attiecībā pret svētajām tēmām nav mazsvarīgs iestudējuma dzīvībai.
Visdaiļrunīgāk runā rekvizīti - kā precīzas vizuāli asociatīvas zīmes ir daudz iedarbīgāki/dramaturģiskāki/stāstošāki par atsevišķām ainām. Viens autentisks antikvārs fotoalbums, ko jaunieši atrod lauku mājās, atpazīstams līdz vāka dekora dzelzītim, savā emocionālajā informācijā ir daudz iedarbīgāks par 2.cēliena XX gs. vēstures īso kursu. Uz skatuves scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša pasniegumā mēs redzam latviešu romantisko māju tēlu, ko visspilgtāk izsaka Virzas Straumēni. 1.cēlienā tās ir kailas spāres, 2. - jau parādās latviešu lauku māju klasiskais siluets - jasmīnu krūms, ceriņu zari vāzēs, sarunās neklātienē ienāk arī augļu dārzs un puķu dārziņš. Šis māju modelis tiek konfrontēts ar XXI gs. standartsapņu modeli.
Intonāciju "pārmijas". Groteska
Padomju kolhozu laiks. Lepnā "stilīgā" Bertīne bezformīgā kleitā vergo fermā. Pārgurusi atslīgst uz sola, meita pienes vannīti ar verdošu ūdeni, novelk smagos kirzas zābakus. Bertīne ieliek kājas ūdenī. Atskan kliedziens. Tas pats kliedziens (vispirms par karstu ūdeni) nākamajā sekundē pāraug kliedzienā par neizdevušos dzīvi. Šādas groteskas pārejas režisore iestrādājusi vairākkārt. Lai nu ko - pārlieku stāstošu literārismu izrādei pārmest nevar. Lai arī sižetiski tiek stāstīts par tik tāliem laikiem, kurus skatītājam grūti līdzdalīt, izrādes temporitms un enerģiskā vizualitāte ir no šodienas. Izrāde jau sākas ar fiziski ļoti dinamisku ainu - visi dzēš ugunsgrēku. Sarkanie toņi zib arī Varslavānes kostīmos. Režisore kaislīgi "montē" laiku gandrīz kā reklāmas klipā. Dzimšanas un nāves ir satuvināta līdz ritualitātei. Saimes galdam pa apakšu izripo zārks. Andreja neprecētās māsas uzlec uz zārka un "aizslidinās" uz Sibīriju. Tie ir interesanti režisoriski atradumi. Vien pietrūkst visu izmantoto intonāciju harmonizēšana attiecībā pret Pētera Vaska patiesa dramatisma un spriedzes pilno mūziku. Iestudējuma dotais žanrs ir traģikomēdija. Pārāk neiespējami samērot kariķētās vīra māsas, ko Daiga Gaismiņa un Ināra Slucka spēlē kā kašķīgās un izlepušās Hortenziju un Žavoti no Pelnrušķītes, un Lolitas Caukas ļauno vīramāti ar dzīvi elpojošām traģēdijas telpas nojausmām mūzikā.
Režisore atklāti izspēlē izrādi kā seriālu. 1.cēliena beigās vieni aktieri simboliski "nodot stafeti" nākamajiem, uzliekot uz pleciem savus mēteļus, kas spēlēs šos pašus varoņus jau vecākus. Pār visu galvām sāk rēkt lidmašīnas. Ivara Pugas vietā nāk Ģirts Jakovļevs. Madaras Saldoveres - Ilze Rūdolfa, Līgas Vītiņas - Dace Bonāte, Jāņa Āmaņa - Normunds Laizāns, Ivara Kļavinska - Juris Lisners. "Piedzimst" Saldoveres Bertīnes meita Līna - Inga Misāne, kura vēlāk apprecas ar Mārtiņa Egliena Andreju un dzemdē dvīņus. Princips, manuprāt, attaisnojas tikai daļēji. Vai ir liela starpība, vai pie galda karoti noliktu Saimnieks Pugas vai Jakovļeva izskatā? Skatoties, cik labi savos uznāciena nogriežņos spēlē, praktiski, viss ansamblis (Ivars Puga nav vainojams par sižetisko un rīcības motīvu miglainību 1.cēlienā), būtu gribējies aktieriem novēlēt iespēju radīt apjomīgu, pilnasinīgu tēlu katram atsevišķi. Zanes Jančevskas Saimniece pazūd pavisam ātri, īsti neizprotamos apstākļos. Īpaši žēl, ka Daces Bonātes Lienas ir tik maz. Ar pārliecinošu, daudzplākšņainu aktierdarbu Mada lomā (briedumā un vecumā) iepriecina Normunds Laizāns. Aktieris kopā ar Ilzes Rūdolfas Bertīni spoži un uzskatāmi kā daiļslidošanas pāris paraugdemonstrējumos rāda ābeces patiesības - uz skatuves starp aktieriem nepieciešamas precīzas attiecības un gribas līnija. Nav tāda ģēnija, kurš varētu apsēsties uz bluķa un sejā iedabūt sāpi par sarežģīto XX gadsimtu. Aktieriem vajadzīgi konkrētāki uzdevumi.
L.Stumbres dramaturģijā raksturīgi, ka realitātes slānis ir trausls.
Līdzās dzīvo cita paralēlā pasaule (zināmākās NT iestudētās izrādes: Sarkanmatainas kalps, Kronis, Suns). Arī Smiltāju mantiniekos parādās Kauķenes - septiņas vecākās paaudzes aktrises, kas garšīgi vidžina no Janīnas Kursītes Novadu vārdenes. Brīžam viņas izmantotas kā antīkais koris, brīžam - atgādina mājas vīnu iestrēbušas Silmaču vecenes, brīžam ir kā mājas gariņi/dvēsele. Viņu klātbūtne izrādē tomēr bieži ir butaforiska un īsti nepārliecina, līdz ar to atvasināt kādus metaforiskus slāņus un mistērijas pirmssākumus tomēr šķiet mākslīgi.
Kurš gan apstrīdēs, ka latvieši ir "zaļo īkšķīšu" tauta. "Braukt uz laukiem" ir katra otrā biroja darbinieka ikdienas leksika. Arī pirmo uzmetumu šim rakstam uzsitu ar melniem nagiem laukos, kur TV ziņas stāsta par tūkstošiem, kas apmeklējuši stādu tirgu Jelgavā. Bet, ja gribu būt godīga pret sevi, jāatzīst, ka ilgojos pēc tādas oriģināldramaturģijas, kurā ienāktu arī citas tēmas un motīvi un kur galvenais varonis nebūtu Lauku Māja. "Bez nacionālās identitātes cilvēkiem vēl ir daudzas citas identitātes," grāmatā Nacionālā identitāte raksta Entonijs D.Smits (AGB, 1997). Ir jābūt Smiltāju mantiniekiem, bet, man laikam tomēr pietrūkst stāstu, kurā latvietība tik tieši un acīmredzami neplīvotu mastā. Tie varētu būt pat (it kā) necili, ikdienišķi stāsti (Amatiera piemērs kino). Vai nebūtu nacionāli?