Paglābusies vilnas zeķēs pēdoju pa elektroniskās Dienas lappusēm, mēģinot atrast vietu, kur sasildīties. Vietu, kurā cilvēki rada nevis iznīcina, domā nevis “bīda shēmas”, dalās ar citiem nevis atņem un zog, palīdz nevis izmanto. Vārdu sakot, devos uz kultūras sadaļu. Visi, kas kaut reizi šo ceļu ir gājuši, zina, ka tas nav īss. Vispirms ar bandenieka solīšiem laipojam cauri iekšējo un ārējo ekonomisko un politisko ziņu šaha lauciņiem, tad mēģinām pārlēkt biznesa peļķēm, pēc tam ar skaļiem “sarauj!” saucieniem uz lūpām uzvaram sporta laukumu un...esam apbalvoti ar prožektoru gaismām acīs izklaides klubā. Ja pēc tā visa vēl pietiek spēka, var uzklikšķināt uz saiti ar uzrakstu “mākslas”. Precizēšu - tas ir pirms uzraksta “Tirgus”. Tieši tur elektroniskās Dienas klases pēdējā solā sēž Kultūra un vēro haosu, kas valda priekšējos solos.
Tad arī notika ar mani jautājums. Līdzīgs kā ikgadējā katastrofa ziemas veidolā - zināms, bet tomēr pārsteidzošs. Atjēdzos līdz ceļiem iestigusi domās par kultūras vietu Latvijas iedzīvotāja apziņā. Apziņā, kuru katru dienu veido masu mediju līdzekļi, kas kultūras jēdzienu un izpratni tiecas aizstāt ar izklaidi, saspiež dažās rindiņās, nobāž tālākajā stūrī un ar šo vietas norādījumu vēsta, ka ir pasaulē daudz svarīgākas lietas, ka kultūra domāta brīvā laika pavadīšanai sliktos laika apstākļos, bet kultūras jomās strādājošie dīvaiņi ir novirze no normas. Šādas apziņas rezultāti visiem ir zināmi –tukši kultūras nami ar cauriem jumtiem, izglītības programmas, kas audzina ražotāju/ patērātāju nevis radītāju un vērtību krīze visos sabiedrības slāņos. Šādā apziņas nostūrī nepastāv izpratne par kultūru kā katra cilvēka ikdienas darbu pašam ar sevi, kura rezultātā rodas viens no kultūras procesa galvenajiem produktiem – vērtību izpratne. Nevis tikai vērtību zināšana, bet to piedzīvošana un izdzīvošana, pārdomāšana un apjēgšana, emocionāla pieņemšana un savā cilvēcībā iekļaušana. To vērtību, kas ir cilvēka rīcības motīvi un, kas ir cēlonis pasaulei, kuru veidojam, kuru izvēlamies par savu un savu bērnu mājas vietu, kas ir pamats pašam cilvēkam.
Skaidrs, ka manam jautājumam par kultūras vietu masu mediju sadaļu izkārtojumā ir atbilde, ko laipni ir gatavi sniegt mārketinga dieva priesteri -kultūru nepērk, tāpēc to neeksponē! Līdzīgi kā kliju pārslām, kas lielveikalos iebāztas tālākajos plauktos, tai nav liels pieprasījums. Mārketinga ļaudis vēlīgi smaida – tie, kas meklē, tie atradīs gan noslēptās klijas, gan kultūru. Savukārt pārējie nesabīsies no šīm lietām un mierīgi turpinās dzīvot, neprasot, kāpēc tos vajag un, kāpēc tas ir veselīgi. Nevis tikai svētkos, bet ikdienā. Galu galā – ērti ir neko nemainīt.
Iespējams, ka naivi, tomēr šķiet, ka tikmēr, kamēr kultūra būs ikdienas dzīves piedēklis, novirze no normas, mēs turpināsim būt vergi, cilvēki bez pašapziņas pilni baiļu un agresijas, vienaldzīgi pret citu ciešanām, ar vēlmi iznīcināt, bez prasmes mīlēt un pastāvēt par savu brīvību. Pasaulē viss turpināsies pa vecam. (skat. pirmo rindkopu)
Sabiedrības apziņa, protams, nav tā lieta, ko iespējams izmainīt īsā laikā. Cilvēka tapšana par radošu kultūras būtni, kas nevis grauj, bet ceļ, arī ir grūts darbs. Tajā ir nozīme katram vismazākajam solim, kas liecina par atbalstu. Arī tādai it kā sīkai publiski redzamai kustībai, kuras rezultātā kultūras sadaļa vienā no nozīmīgakajiem dienas masu medijiem vairs netiek slēpta zem izklaides, tiek nosaukta vārdā un varbūt pat tiek pacelta pirms sporta.
Bet laikam jau tādi brīnumi nenotiek pārāk bieži. Varbūt tāpēc nav arī nācies dzirdēt par varas ešalona pārstāvjiem un viņu ģimenes locekļiem, kas izmantojuši dienesta stāvokli, lai ar savu klātbūtni atbalstītu mūsu māksliniekus starptautiskos konkursos, saskaņotu savas darba vizītes ar baleta trupas viesturneju grafikiem vai plānotu apmaiņas braucienus iekļaujot tajos pasaules lielāko kultūras notikumu apmeklējumus.
Kamēr šādi skandāli Latvijas masu medijos ir milzīgs retums, es pagriežu skaļāk datora skaļrunīšus un dziedu līdzi… http://uk.youtube.com/watch?v=cX5Q5MuW4yI