Kas gan tikai šajā laikā nav pārtapis aizmirstās lietās!
Pirmdien kamermūzikas koncertā Jaunajā Rīgas teātrī Imants Zemzaris pirmo reizi nospēlēja savu klavierdarbu Sanfrancisko sapņi, un septiņdesmito gadu stiliņa smarža lika saprast: tas ir Sarojana motīvs. Programmiņās to aizmirsa ierakstīt. Kā droši vien aizmirsta ir Māras Ķimeles izrāde Ei, jūs tur! — Viljama Sarojana jauniešu sapnis "par Sanfranciko" patiesi spārnoja tos, kurus tagad droši vien sauks par garfunkeliem.
Arhitektu savienībā svinīgi atvēra Jāņa Lejnieka grāmatu Patiesa forma. Tīrs stils. Modris Ģelzis, arhitekts, un, slavinot parasti klusējošo metru, klātesošie gandrīz aizmirsa, ka grāmatai ir arī autors. Daudzi no izdevumā rodamajiem projektiem šodien arī piepulcējas tām aizmirstajām lietām, kuras veido mūsu kultūras zemapziņu. Vesela nodaļa tur veltīta šīm savā laikā neizmantotajām iespējām. Atliek vien nožēlot, ka zemapziņā palicis arī 2003.gada Lielās ģildes — koncertzāles un LNSO mītnes — rekonstrukcijas projekts.
Ļoti gribētos, ka šīs mūzikas dienas atdzīvinātu mūsu ziņkārību par kultūras virzību kopumā — par komponistu, izpildītāju, zāles arhitektu un projekta mērķi. Spēju palūkoties uz koncertu ne tikai ar mākslinieciska patēriņa prasībām, bet ar kultūras dalībnieka uzzināt kāri.
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris bija vienam vakaram sagatavojis četrus pirmatskaņojumus!!! Varbūt visu vienpadsmit jauno mūzikas dienu koncertu garumā izkristalizēsies kas tāds, par ko varēsim ar lepnumu teikt — patiesa forma. Tīrs stils. Rīt Latviešu biedrībā atkal milzums kamermūzikas, kurā parasti atplaukst tā nepieciešamā brālība, kas vieno mūziķus un komponistus.
Jā, visu mākslinieku brālība arī pieder pie tām aizmirstajām, bet tik svarīgajām lietām. Kāpēc mēs neaizstāvam Katrīnas Neiburgas mākslinieces tiesības un neprasām likt mierā viņas lellēnu Pinokio? Vai tiešām mums visiem kopīgi nav nekāds vārds sakāms par izteiksmes brīvību mūsu sabiedrībā?
1985.gadā Maskavā latviešu jauno mākslinieku izstādē Gorkija parkā pēc politbiroja pārstāvju apmeklējuma notika vētraina "cīņa ar pornogrāfiju": Daces Lielās gleznotajai pirtī gājējai pa nakti tika uzmeistarota vēlāk nomazgājama rozā kleita, bet Kaspara un Kristapa Zariņu bildē peldētājām priekšā aizauga guašas vilkuvāles...
Vai šādu aizmirstu praksi mēs gribam atdzīvināt? (Viena meitiņa televīzijā pilnā nopietnībā ieteica, ka labāk būtu plakātā koka puisītim uzlikt pamperi...(?!))
Filmas Aizmirstās lietas finālā garās dzīves nogurdinātos bija paredzēts nobildēt paradīzē. Bija, kas neļāva. Arī toreiz to nesauca par cenzūru. Varbūt par pamperi? Aizmirsu.