Tumsa sabiezē, un, raugoties uz sejām spogulī, pārņem sajūta, ka īstā seja ir spoguļattēls. Pasaule apgriezta kājām gaisā. Sejās spoguļojas šausmas, apzinoties, ka esi iesprostots. Aizvien ātrāk un ātrāk, skaļāk un skaļāk skan balsis, tad aktieri kopā ar saviem stiklā iekaltajiem dubultniekiem sāk trakā tempā griezties pa spēles telpu. Uzrakstīt, ka šis Hamlets stāsta par režisora paaudzi vai ka O.Koršunovs sevi saskata Dariusa Gumauska varonī, nozīmētu tiražēt klišejas. Kaut tā ir neapšaubāma patiesība, un izrāde izjūtas ziņā, manuprāt, ir viens no traģiskākajiem darbiem pēdējās desmitgades Baltijas teātrī. Lietuviešu vidējās paaudzes pazīstamākā režisora jaunā izrāde Viļņā speciālā pirmizrādē tika rādīta 10.oktobrī starptautiskā teātra festivālā Sirenos viesiem. Oficiālā Lietuvas pirmizrāde gaidāma novembra otrajā pusē, pasaules pirmizrāde jau septembra sākumā notika Norvēģijā. Ko jauns Hamlets nozīmē lietuviešiem, var tikai iztēloties - Lietuvas teātra vēsturē šis ir tikai piektais. Bet arī ārpusniekiem ir ļoti interesanti, jo, pirmkārt, tas ir O.Koršunovs. Otrkārt, ir ierunāta klišeja, ka Hamletu iestudē kā "brieduma darbu". Treškārt - O.Koršunova "briedums" Hamletā nozīmē sarunu ar cita lietuviešu ģēnija, Eimunta Nekrošus, iestudējumu. Varbūt sajūtu, ka šāda saruna notiek, veicina intuitīva nojausma, ka izrādes pārbagātais nozīmju slānis kādā mērā veidots līdzīgi tam, kā strādā E.Nekrošus. Nekas nav neorganiski no ārpuses uzspiests tekstam, tieši otrādi - sarežģītā, ārkārtīgi interesantā zīmju sistēma izaugusi no tā. Kaut, protams, Hamleta ainu montāžas O.Koršunovs atļāvies radikāli savas - bez tulkojuma vai lietuviešu valodas zināšanām atliktu tikai minēt, kura epizode seko kurai, jo tās brīvi mainītas vietām, ieviešot arī atkārtojumus. Un tomēr - sajūta ir autentiski "šekspīriska". Kāds ir O.Koršunova un E.Nekrošus neklātienes dialoga rezultāts? Vienā vārdā sakot - bezcerība. Sajūta, ka tumsa sabiezē līdz necaurredzamam aklumam. Bezgalīgam. Tādam, aiz kura nekā nav. Tumsa vizuāli skaistajā izrādē ir fiziska - smalki izstrādāta gaismu partitūra, biezas ēnas, no kurām brīžiem izlaužas pa spilgtam vizuālam akcentam vai detaļai, kas deformētā veidā ļauj nojaust vai hipertrofētā veidā iemieso veselumu. Tā ir pasaule, kas ir nestabila, tiecas izirt. Jau no pirmās ainas, kurā tradicionāli pa "lugas asi" (Klaudijs vienā galā, Hamlets - otrā) kārtīgā rindā izkārtotie grima galdiņi tiek sagrūsti haotiskā kaudzē. Veidojas un sairst jaunas figūras, līdz beidzot Klaudiju izdosies "iespiest stūrī" - iesprostot starp neizkustināmiem galdiņiem, ļaujot viņam un arī Tēva rēgam (abus atsevišķi, tad arī vienlaikus spēlē Daiņus Gavenonis) noskatīties, kā cits pēc cita kolēģi maina maskas, mirstot, iemiesojoties citās lomās vai atsakoties no tām. Klaudija vietā šeit var iedomāties katru no izrādes tēliem - viņi visi kopā un katrs atsevišķi atrodas telpā, kurā traģēdija ir nevis aktīvas darbības rezultāts, bet gan pati sirreālā eksistence. Šekspīra Hamletu var salīdzināt ar spoguli - ideāli pulētu virsmu, kura vēl šodien spēj atspoguļot realitāti, kādu vien režisors jūt ap sevi. E.Nekrošus spogulī rādīja indivīda traģēdiju. O.Koršunovs ielaiž aizspogulijā, kurā gluži kā modernajā ellē mokās visi izrādes tēli. Kas E.Nekrošum bija dabisks, O.Koršunovam ir uzsvērti butaforisks, sākot ar izrādē izmantoto teātra tēlu, beidzot ar materiāliem. Jā, protams, Hamlets ir režisors un izrāde - teātris. Bet tā ir arī dzīve, no kuras pat mākslā glābiņa nav. Var jau nenomirt fiziski - izrādes nāves būs simboliskas - bet mirt emocionāli, garīgi ir varbūt pat briesmīgāk. Aizmirstiet par Hamletu, kurā daļa tēlu izliekas. Šeit spēlē visi. Ieskaitot Hamletu. Un kura no moderno Janusu sejām ir patiesāka, to nezina pat viņi paši. Traģēdija ir nevis tā, ka izdarīta izvēle spēlēt, bet tā, ka nekādas izvēles vispār nebija. Par savas paaudzes traģiskumu O.Koršunovs ir runājis daudz, un to, ka arī Hamlets ir stāsts par vienu paaudzi, viņš uzsvēris lomu sadalījumā. Kaut arī Ofēlija un Klaudijs/Tēva rēgs neapšaubāmi ir jaunāki par četrdesmitgadnieku Hamletu, viņi vienalga ir līdzgaitnieki. Un Hamletā šī traģika, patiesa, ne uzspēlēta, arī manifestējas. Visbriesmīgāk, ka viss te ir tik nenozīmīgs. Milzīgā žurka, kas skraida pa spēles telpu, ir mīlīga un pūkaina. Dēmoniskais neradījums, kas visiem maisās pa kājām, šķiet pieradināts. Nav neviena, ko vainot. Izrāde beidzas ar vienkāršu teikumu, iespējams, traģiskāko, kādu Hamletu noslēdzot vispār var teikt. Tas ir Horācijs, pārtapis Fortinbrasā, kas teiks: "Un tālāk ir tikai klusums." Neviens Hamleta stāstu tālāk nestāstīs. Kad kāds dzīvē vai mākslā mirst, tas arī viss. Tiek pielikts punkts, un turpinājuma nebūs. Šausminoša doma.
Aizspogulijā
V.Šekspīra Hamlets. Režisors O.Koršunovs. Oskara Koršunova teātris/Viļņas pilsētas teātris Oskara Koršunova Hamletu var izteikt divos teikumos. Pirmais kā izmisīgs jautājums skan izrādes sākumā, kad deviņi aktieri, izkārtojušies pie grima galdiņiem, savam spoguļattēlam jautā: "Kas tu esi?" Sākumā čukstus, tad aizvien uzstājīgāk un uzstājīgāk līdz prasībai, agresijai, kliedzienam.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.