Centīšos paskaidrot, kāpēc (runa, protams, ir tikai un vienīgi par viena cilvēka viedokli).
Šie komentāri, diemžēl, ir tikai reaktīvi – t.i. tie vai nu noliedz vai apstiprina kāda pavisam konkrēta, NEanonīma žurnālista rakstā pausto viedokli. Un parasti nez kāpēc dara to ar netīkamu personal touch – neiecietīgu personisko attieksmi, bieži vien raisot aizdomas, ka diskusijas „ojekts” ir cilvēks, nevis viņa rakstītais. Būtībā – diskusija pārtop prastā kašķī, nepieklājīgā tirgus bābu zākāšanās cirkā.
O.k., tāda nu mums tā sarunāšanās kultūra ir. Kuru jo „svabadāku” (lasi – rupjāku) padara šķietamās anonimitātes aizsegs. Kad „niks” diskutē ar, nu, teiksim, Aivaru Ozoliņu, tad parasti viss beidzas ar „cik glāzes AO tad šorīt izstrēbis”, lai gan sen visiem mediju vidē un, pilnīgi pieļauju, starp virtuālajiem „di..ējiem” arī zināms, kas tas „AO” alkoholu nelieto jau kuro gadu desmitu. Bet oi, kā mēle niez iespļaut žurnālistam sejā, kad argumentu vārdu cīņai nav. No diskusijas pāriet uz „pats tu govs” līmeni, privātu aizskārumu.
Turklāt analīzes un ekspertīzes līmenis Latvijas politiskajiem procesiem ir tenku, sazvērestības teoriju un obligāti –„ partijas piederību” ķēķa līmenī. Šādos „strīdos” nedzimst patiesība, bet tikai lētas, pretīgas emocijas. Vārdsakot – garlaicīgi dzīvojam, draugi komentētāji. Par savas karmas , lai būtu – virtuālo - tīrību neviens nedomā.
Bet ne par to stāsts, bet par i-neta resursu kvalitāti.
Kā zināms, Krievijā pirms pāris nedēļām notika dzelzceļa ekspreša Maskava - Pēterburga traģiska avārija. Varas pārstāvji ātri vien izvirzīja versiju par „teora aktu” un pat sastādīja potenciālo četru/piecu teroristu fotorobotus.
Bet, lūk, ko publicē Krievijas „neoficiālā vara” – internetprese. Viņu versija kardināli atšķiras no „oficiālās” Un tās autori nav algoti žurnālisti, tie ir cilvēki (jā, jomas speciālisti), kas vienkārši vēlas noskaidrot patiesību. Par velti.
Un nevis nolamāt čečenus vai Krievijas izmeklētājus pēdējiem mātes vārdiem – kaut vai par to 26 katastrofā bojāgājušo un ap simtu sakropļoto cilvēku salauztajiem likteņiem.
Palasiet un salīdziniet –
nu, kaut analīzes un „pieņēmumu/versiju” līmeni:
http://reytar.livejournal.com/
Interesanti, kurš, velns parāvis, anonīmais kurmis Latvijā spētu, teiksim, izpētīt partiju melno kašu shēmas, „Lemberga stipendiātu” lietu vai – da jebkuru politiski-finansiālu afēru, kādas mēs ik dienas vērojam valstī?
Nē, pat žurnālistu aizrādījums Saeimas spēkavīram Ščerbatiham viņa elementārajā nekaunībā saņemt algu par „neatrašanos darba vietā” interneta anonīmiķi uztver kā „partiju iekšējās cīņas”.
Dies’pas’, bet ja Latvijā notiktu līdzīgs dzelzceļa negadījums, vai arī tad vainīga būtu Latvijas Dzelzceļa politiskā vadība vai partija, kuras ministrs tobrīd nesātīgi rītu pie Satiksmes ministrijas siles? Un kurš komentētājs vispār būtu spējīgs ar savām politiski nozombētajām smadzenītēm izpētīt, kas tur, uz vietas būtu noticis realitātē?
Vienkārši – pacentieties izlasīt šo materiālu krievu valodā un padomāt, kas notiek mūsu virtuālajā telpā, cik tā nelietderīgi tiek piesārņota.
Lamāt mani, ka putroju politiku ar dzīvi, varat cik tik uziet. Jo šā vai tā palikšu pie pārliecības, ka mūsu dzīvi (un pat tās sīku daļiņu kā politiku) nosaka domāšana. Domāšana, domāšana, domāšana. Un esmu pārliecināts, ka arī virtuāls ļaunums, tāpat kā arī virtuāls stulbums, nepaliek nesodīti.