Atrakcijas, smiekli un emocijas

Izstāde ir atbildes pasākums Latvijas laikmetīgās mākslas izstādei Maskavā. Kaut arī vēlme draudzēties kultūras līmenī šķiet visai trausls pavediens, kas joprojām saista šo austrumu kaimiņu ar "normālas" rietumvalsts uzvedību, izstāde piedāvā diezgan daudz - efektīgu, atraktīvu, reizumis smieklīgu un vienlaikus emocionāli suģestējošu valodu, lai gan nevienmērīgā un mazliet saraustītā toņkārtā. Stipri senos laikos krievu māksla bija obligāto, veselīgo reālisma paraugu krātuve, nesenākos tā vairāk asociējās ar padomju socārta eksotiku, politiskās sistēmas pārvērtēšanu un nācijas pašidentifikāciju, tagad šķietami pārvērtusies visnotaļ rietumnieciski ierastā refleksiju kopumā par sava laika aktualitātēm, kur mijas personīgi stāsti ar sociālu kriticismu. Atšķirības meklējot, daudz apcerēts krievu īpašais skatījums, slāviskā dvēsele u.tml. netveramas lietas, tomēr arī bez šīm niansēm var iztikt, lai atskārstu, ka Krievijas kultūra balstās uz rietumu paraugu selektīvu, ambivalenti ietonētu un galējībās balstītu imitāciju. Nav noliedzams, ka šai procesā ir radušies tādi oriģināli fenomeni kā XIX gs. krievu literatūra vai radikālismā nepārspētais avangards. Varbūt atkal ir vizuālās mākslas kārta pārtapt šādā fenomenā? Kritiķis Aleksandrs Rapaports katalogā apgalvo: "2000.gads. Pusgadsimtu ilgās ideoloģiskās kontroles dēļ krievu mākslinieki atkal sāk ar Rietumu postmodernisma imitēšanu. Taču tagad situācija ir cita. Rietumi paši pārdzīvo krīzi, un šajā stāvoklī nav iespējams pārliecinoši noteikt, kurš ir priekšgalā." (18.lpp.) Daļa darbu noteikti ir priekšgalā, spējot saistīt ar fascinējošu kustīgā attēla un skaņas sintēzi, kam nav nekāda acīmredzama mesidža. Viktorijas Begaļskas video Sapnis vasaras dienā (2006) to dara atrakcijas līmenī, rādot rokkoncerta apmeklētāju izdarības, kas sinhronizētas ar Sergeja Prokofjeva mūziku. Mazliet smieklīgi, bet novērsties grūti. Nedaudz līdzīgi, bet ikdienišķā tuvplānā iedarbojas Aleksandras Mitļanskas Koncerts nr. 1 (2005), kad Čaikovska un Pjacollas mūzikas pavadībā "dejo" gāzes deglis, pārsista ola, ūdens pilieni dušā u.tml. dzīves proza. Savukārt grupas Zilā zupa videoinstalācija Ezers (2007) pieder pie darbiem, kas uzstājīgi pieprasa desmit minūtes skatītāja laika, - steidzīgais, pavēris aizkaru, visticamāk, ieraudzīs tikai nekustīgu, sniegainu ainavu mazliet Kaspara Dāvida Frīdriha, mazliet Vilhelma Purvīša stilā, kurā nekas nenotiek. Taču tas, kurš apsēdīsies, pamazām tiks ievilkts dīvaini draudīgā nemanāmu transformāciju gaitā, liekot aptvert, ka tieši tāpat pasaulē notiek daudz kas cits, - procesu neredz, redzams tikai neatgriezeniskais galarezultāts, kas savukārt jau ir nākamo pārmaiņu skatuve. Atsauces, citējumi un parodijas par krievu kultūru un vēsturi tomēr nebūt neizpaliek. Rīgā jau redzētie huligāniskie Zilie deguni arī ir klāt; viņu fotogrāfiju sērija Virtuves supremātisms lieliski ilustrē krievu kultūras amplitūdu - kūleni no ģeometriskās mākslas valodas un pilnīgas atbrīvošanās no lietām kā reālisma paliekām līdz ikdienas prozai - dienišķās rupjmaizes un desas kārtojumiem, parodijas stilā apvēršot arī konstruktīvista Ela Ļisitska slaveno, protams, politisko sarkanā ķīļa motīvu, kas satriec baltos. Tagad tas ir baltais siers, kas ietriecies sarkanajā desas šķēlē. Jeļena Jelagina un Igors Makarevičs savā instalācijā Krievu ideja (2006-2007) raksta: "Organiska vispārējā un atsevišķā vienība atradusi savu izteiksmi jēdzienā SOBOR-NOSTJ" vējojot smaržai no ķieģeļu maizes kukulīšiem, kas blīvi piepilda antīku mēbeli. Idejas ir krievu maize, un maize (kad tās nav) vienīgā ideja, tā arī kūleņojot no visaugstākajām matērijām līdz Abrahama Maslova definētās vajadzību piramīdas zemākajiem pakāpieniem. Savukārt lielāko daļu no pirmās zāles aizņem Olgas un Aleksandra Florensku savādā, mazliet smieklīgā kara muzeja projekts ar nosaukumu Krievu trofeja: "Tā var būt trofeja, kuru krievi ieguvuši no hipotētiskā ienaidnieka, vai arī otrādi - kāds atņēmis to krieviem." Ērmīgie ieroči no sadzīves priekšmetu un atrasto lietu kombinācijām arī var raisīt divas hipotēzes - vai nu krievu ienaidnieki ir lieli dīvaiņi un nav nekāds drauds, ja karo ar šādiem līdzekļiem, vai arī tādi ir viņi paši, jo izmanto visu, kas pa rokai. Permanentā apsēstība ar jaunu zemju iekarošanu un ienaidnieka tēlu apspēlēta arī piecās Trofeju filmās, kur ironiskā griezumā miksētas vēsturiskas kinohronikas, animācija un iestudētas epizodes. Bet Sergeja Deņisova un Vladislava Jefimova kompleksajā instalācijā Saistošā fizika (2005) katrs var iejusties skolēna lomā un uzzināt, piemēram, kā panākt, lai adata negrimst ūdenī, vai noskaidrot, cik sver krītošs ķermenis, tā pārfrāzējot konstruktīvistu loģiku, ka mākslai vispirms jābūt derīgai, izzinošai un jāsaplūst ar dzīves realitāti - visnotaļ akceptēti laikmetīgā garā.