Atvadas no Krodera

Cik es viņu pazīstu, viņš uz to kanonizēšanu noraugās ar skeptisku smīniņu.

cik skaista diena - Lielajiem Cilvēkiem citādi nemaz nevar būt. Lai viegli,

In Memoriam - mēs zaudējam vertikāles ...Diriģents Imants Kokars, Komponists Uldis Stabulnieks, tagad Režisors Oļģerts Kroders, no kura šodien atvadās Valmiera un visa Latvija. Oļģerts Kroders un citi mūsu tautas izcilākie un godprātīgākie cilvēki, ir leģendas, kuras, zaudējam kā Gaujas rāmajā plūdumā krītošas rudens lapas. Kādu mirkli tās izkrāso gan stāvos krastus un smilšakmens klintis, arī paš u Gauju visā tās garumā. Bet neizbēgami pienāk laiks, kad viens košums, viens tautai veltīts mūžs pazūd dziļajā laika upes dzelmē vai atvarā. Katra dzīves situācija, kad satiekam vai nesatiekam viens otru ir kā mizanscēna vai aina mūsu pašu vienīgajā un visas tautas dzīvē. Režisors teātrī ir kā meistars, vai virsdiriģents, kas kopā ar aktieriem, radošo un atbalsta grupu ainas apvieno galvenajā vertikālē un liek skatītājam pacelties spārnos, palūkoties, kas notiek ar Tevi un mani, sajust dievišķo mākslas pieskārienu. Teātris ir viens no tiem tautas kultūras dzidraavotiem, kas stiprina mūsu dvēseles un garu, dara krietnākus un labākus, dod spēku un atjauno. Zaudējot Oļģertu Kroderu mēs esam zaudējuši vēl vienu Latvijas un mūsu tautas vertikāli! Ne tikai kā izcilu teātra režisoru, bet cilvēku, kas mūža garumā veidojis nācijas identitātes līnijas. Viens avots, viena Gaujas pieteka nu ir izsīkusi, bet tā turpinās vēl katrā, kas spējis un pratis padzerties no šī meistara darinātā biķera. Skumjas ir zilas kā vizbuļi pavasarī, tikai tad, kad rudens atnācis izkrāsot Latviju, mēs iededzam svecītes, aizlūdzot par dvēselēm, kuras pametušas šīs dzīves dimensiju, turpinoties savā mūžīgajā vertikālē. Šodien es pievienoju arī savu aizlūgumu un vakarpusē iedegšu svecīti par lielo režisoru un teātra meistaru, viņa sirdsapziņas un dvēseles nemirstību, lai tā turpina stiprināt mūs katru arī neesot klāt ikdienas gaitās. Un atkal, jau atveroties priekškaram, sākas jauna aina, jauna mizanscēna, aktieri rampu ugunīs izdzīvo likteņus, bet meistars taču nekur nav aizgājis...viņš turpinās nākamajos gadalaikos, veidojot skaistākās upes - Gaujas senleju, kur dzīvo mūsu cilts. Varbūt šodien jau dzimst kāda cita vertikāle? Oļģerts Kroders to noteikti gribētu! To vēlas katrs meistars un mākslinieks, kam Dievs dāvājis misiju veidot visas tautas sirdsapziņu un tās likteni.

Kad sastapu seru Oļģertu Kroderu beidzamo reizi 2012. gada aprīlī, režisors sacīja: Re, pie vecā Teātra Zirga atnācis vēl viens zirgs! Bet savā autobiogrāfiskajā grāmatā "Mēģinu būt atklāts" ierakstīja: Visi komiķi jūtas traģiski- vai ne? Kroders. Paldies,ka esat bijis mūsu mūža balva un Gaišu Aizsaules ceļu.