Skolotāji saka, ka nestreiko tāpēc, ka domā par skolēniem, ir pašaizliedzīgi ideālisti. Tas man šķiet mazticams skaidrojums, drīzāk viņu rīcību nosaka tie paši motīvi, kas pazīstami mums visiem, — bailes par nākotni, bailes riskēt, kad rīcības sekas nav paredzamas, bailes zaudēt darbu (galu galā, doma, ka streika dēļ pēdējo klašu skolēni varētu masveidā nebeigt skolu vai laikā neizlabotu darbu dēļ neiestāties kādā Latvijas augstskolā, ir vienkārši amizanta). Turklāt atkal jāatgādina — darbs nav tikai jautājums par noteiktu daudzumu latu, bet statusu un pašcieņu.
Bailēm pazaudēt darbu ekonomiskās krīzes vidū ir liels spēks. Vai tās var izmantot kā pamatu tālākai izglītības sistēmas reformai? Zināmā mērā jā. Princips, ka nauda seko skolēnam, nav realizēts konsekventi, tomēr skolu konkurenci un tātad arī ieinteresētību uzlabot mācību procesa kvalitāti tas noteikti ietekmēs. No šāda skatapunkta raugoties, bezcerīga ir stratēģija praktiski likvidēt skolotājiem piemaksas, jo rezultātā pašlaik skolās kvalitatīvs darbs nekādā veidā netiek stimulēts, atbilstoši konkurence izpaužas tikai tā, ka skolotājam jācenšas izdarīt pietiekami daudz, lai viņu neatlaistu, un pietiekami maz, lai nesāktu ar ieguldīto, bet neapmaksāto darbu sponsorēt skolu un kolēģus: visvairāk nopelna tas, kurš izdara vismazāk, vienlaicīgi saglabājot vietu (teiktais attiecas uz jebkuru darbu, kur ir fiksēta samaksa).
Tomēr ar bailēm vien diez vai var tālu tikt, piemēram, noteiktos apstākļos baiļu rezultāts ir birokrātija un formālisms, un šķiet, ka Latvijā tieši šādi apstākļi ir gadījušies.