Reizēm man liekas, ka fotoaparāts ir mantrausības rīks ar kuru mēģina piesavināt to, kas pēc būtības atrodas ārpus piederēšanas. Rīks ar kuru piepildīt tukšumu sirdī, to, kas cilvēkiem no dabas ielikst, ja var ticēt Holivudas leģendām par Ellespuiku.
Tā es domāju svētdienas pēcpusdienā riteņojot pa rudo Pārdaugavu no L. Gundara izrādes “Indrāns” ar R. Blaumaņa tekstu. Iesudējums bija sanācis korekti pareizs, ar motorzāģi un citiem līdzīgiem “pārsteigumiem”. Tomēr J. Jarāna un E. Ermales labie aktierdarbi vecos Indrānu saimniekus uz skatuves izdzīvojot, vēl labu laiciņu nedeva mieru. Kur es to visu esmu redzējusi?
Neizlēmīgumu, citiem mutēs skatīšanos, “ka tikai kaimiņi, ko ļaunu nepadomā” baiļošanos , par sevi pastāvēt nevarēšanu, savas mājas līdz galam neuzcelšanu, jo beigās izrādās, ka nav neviena, kam to atstāt, nav neviena, kas to mīlētu un vēlētos tālāk radīt.
Visa izrāde par cīņām un kašķi, sīkām nodevībām, verga dabu un darbu, par kalpošanu un tērēšanu. Visa izrāde par ļaudīm, kas nesarunājas, pašlepnā klusumā noslēdzas, strīdās, dod pavēles, gaida mīļumu un nesagaida, par cilvēkiem, kas nemīl, un tāpēc zaudē visu. Tad arī tā sēta ņem un izput. Par bunkuru pārvēršas, par ierakumiem, par frontes līniju ar betona dzotiem. “Indrānu” drāma uz 18. novembra svinību plakāta fona patiešām izskatās aktuāla.
Bet vispār es par citu betonu gribēju, jeb, pareizāk sakot, par svētnīcu. Par Andras Manfeldes “Betona svētnīcu”, kas iegūst no manis pagājušās nedēļas kultūras balvu. Par mīlestību. Tādu ar līdz asinīm nograuztiem nagiem, netīrām rokām, ar spītīgu smīnu un dzīvu kā zāli, kas uzlauž asfaltu vietā, kur kādreiz auguši oši. Trīs vakarus pēc kārtas eju Andrai līdzi pilsētā, pārstaigāju viņas takas un satieku viņas cilvēkus, ar Andras acīm skatos un ieraugu tos kā svētnīcas – no ārpuses netīrā betonā, no iekšpuses – zeltītus, jo ir kāds, kas viņos cilvēkus ieraudzījis, kāds, kas viņu dzīvības vērtību nav apšaubījis. Un tas man liekas ļoti svarīgi, jo taisnība Lailai Pakalniņai, ka laika, lai izpratne par dzīvību atgūtu vērtību, acīmredzot nav īpaši daudz (http://www.diena.lv/lat/politics/dienas_komentari/laila-pakalnina-gaidams-sniegs). Turklāt ar katru mirkli iespējas šo izpratni veidot, mazinās.
Lūk arī LTV1 paziņo par lēmumu atteikties no kultūras raidījumiem, pārcelt tos uz neeksistējošu kanālu un dot vietu izklaidei, kurā, kā apgalvo A. Kuprišs mēs atpaliekam no Eiropas. Uz priekšu! Tikš, tikš, tikš…tikšķēs reitingu skaitītāji, nauda nāks un cilvēki ies bojā. Betona zārciņos, bez neviena oša aiz loga, tie pārvērtīsies par čaumalām ar tukšu vidu, kurā rudeņos ar fotoaparātu palīdzību sabāzt ilūziju par bagātību, ilūziju par mīlestību.
Tikmēr uz Jāņa Asara ielas mauka izvelk no somas mazu apaļu spogulīti, paceļ pie lūpām, tad tas nejauši izslīd viņai no rokām. Meitene stāv noliektu galvu pār stikla lauskām, viņai pa kājām lien saules zaķi, piebrauc mašīna, kāds ir ieradies nopirkt izklaidi.
Labi, ka man līdzi nav fotoaparāta. Triektu to pret betona sienu.