Bez kritikas nogrimsim

Sarīkojumu NN nakts šogad veido māksliniece Monika Pormale un režisors Viesturs Meikšāns: "Latvijas mākslai ir vajadzīga gudra un spēcīga kritika. Tāpat kā Latvijas valstij ir vajadzīgi gudri un spēcīgi cilvēki." Kādam ir jānorauj stopkrāns muļķībai, un kāpēc lai to neizdarītu šie septiņi jaunie intelektuāļi? Tā tiešām ir jauna paaudze. Ar lielāku pašapziņu (visiem krājumos bija kvalitatīvi portreti), citu tempu (seši no septiņiem atbildes atsūtīja daudz ātrāk), ar lielāku pragmatismu, māku sevi pasniegt un veselīgi konkurēt. Tajā pašā laikā spējīgi rezonēt uz smalkajām vibrācijām, ko nekad nepiedāvās neviena biznesa vide, bet vienmēr – mākslas pasaule.

JAUTĀJUMI

1. Vai Normunds Naumanis kā teātra un kino kritiķis jums ir bijis autoritāte? Vai apzināties sevī kādu viņa ietekmi?

2. Kuras, jūsuprāt, ir specifiskās profesionālās kritikas problēmas Latvijā? Ar kādām lielākajām problēmām esat saskārušies kā jaunie kritiķi?

3. Vai kritiķis var būt tuvs draugs māksliniekam, reizē rakstot par viņa darbiem principiālas, godīgas un asas recenzijas?

Arturs Zavgorodnijs

Kino

1. Diemžēl nē, jo ilgu laiku studēju ārzemēs, taču esmu lasījis Rietumas un Naumaņa grāmatu 500 visu laiku filmu filmas.

2. Godīgi runājot, šodien cilvēki ir vienaldzīgi pret kritiķiem, tas savukārt pazemina atbildību pret skatītājiem un atņem kritiķiem viņu nozīmīgumu. Šodien nevienam nav interesanti, ko domā citi, jo nevienam nav vajadzīgas autoritātes, kuras ir spējīgas atvērt ceļus kino visumā.

Galvenās problēmas – kino nozares resursi (grāmatas) un speciālisti, kuri spētu pasniegt skolās un universitātēs. Ir svarīgi audzināt profesionālus kinokritiķus kā vēsturniekus, jo mēs kā visēdāji radām objektīvu kino realitāti. Kino atspoguļo mūsu dzīvi. Tas ir universāls saskarsmes līdzeklis.

Kritiķu ir daudz, bet kinokritiķu ir maz. Viens raksta, lai publiski, īsi, ātri un bieži rupji par filmu iepīkstētos vai izzobotu, bet cits (kinokritiķis) sistemātiski skatās un pēta, un pēc tam saturīgi apspriež un polemizē. Bez kinokritikas sabiedrība nogrims naivumā. Recenzijas ir saikne ar domu un papīru.

3. Protams, var, bet ir dažas nianses. Mākslinieks izpilda psiholoģisku triku. Viņš ir skulptors, kura rokās ir attēls un laiks. Kritiķis to vērtē, un biedriskumam šeit nav vietas. Franču filozofs Rolāns Barts rakstīja par autora simbolisko nāvi. Ja autors ir miris, par kādu draudzību ir runa? Barts paziņoja, ka autoram nav nekādas varas pār savu darbu. Ir dzīvs lasītājs vai skatītājs, kurš savieno autora tēlus.

Kinokritiķim jābūt objektīvam, godīgam, nežēlīgam un jāskatās filmas, nebalstoties uz publikas gaumi. Jāmēģina redzēt kino kreiso pusi. Skatītājs var būt manipulējams ar reklāmu un cerībām, kā arī ar personiskām simpātijām pret mākslinieku, bet kinokritiķis cenšas paķert un aprakstīt darbu kopumā. Kinokritiķis dzīvo starp tagadni un pagātni. Kinokritiķis nedomā par draudzību. Kinokritiķis var būt ienaidnieks pat sev. Vai kinokritiķim vajag mīlēt skatītāju? Esmu pārliecināts, ka nevajag, bet ir svarīgi skatītāju ņemt vērā.

Labam kinokritiķim ir nepieciešams liels ekrāns, cienīga skaņa un ērts krēsls. Varbūt arī kafija labam garastāvoklim.

Dāvis Eņģelis

Mūzika

1. Naumaņa recenzijas lasīju aizrautīgi. Novērtēju viņa individuālo stilu, iztirzāšanas spējas, kā viņš lasīja starp rindiņām, atkodēja izrādēs un filmās izmantoto valodu, interpretēja vēstījumu. Viņa un Ditas Rietumas rakstītās slejas skolas laikā deva impulsu domai par vienu no daudzajiem sapņu darbiem – būt kinokritiķim. Tagad aptveru, ka tas kaut kādā mērā ir piepildījies, tikai kino vietā – mūzika. Un tas vairs nav sapņu darbs, bet ļoti sarežģīts žanrs, ar kuru man ir love-hate attiecības. Zināmā mērā Naumanis ir atbildīgs par to, ka tur ir vārds love. Kad rakstu recenzijas, viņš joprojām ir viens no meistariem, kurš iedvesmo.

2. Pirmkārt, tā ir mazā kultūras vide. Uzdodot sev jautājumu – kam es rakstu? –, atbildi, manuprāt, kopā saliek daži mūziķi un klausītāji, kolēģi, mūzikas žurnālisti. Tātad arī rakstām paši sev. Tomēr domāju, ka par mūziku ir jārunā, lai cik maza sabiedrības daļa to patērētu. Rakstot esmu iekritis slazdos, kad pasākumu gan reklamēju ar promocijas rakstiem, gan recenzēju. Latvijā viegli nokļūt abās pusēs, to kritiķis, protams, nedrīkst pieļaut.

3. Pirmā doma – ja vēlies būt tuvs draugs māksliniekam, vairies no viņa darbu recenzēšanas. Ir taču citi teksta žanri, kuros izpaužoties draudzībai nedraud noplakšana un izgaišana, saiešana ragos ar mūziķiem. Laikam uz šo jautājumu nevar atbildēt vai es nevēlos atbildēt. Apzinos kritikas žanra nozīmību tā principiālajā, godīgajā, profesionālajā izpausmē jebkurā mākslas vidē. Tā ir problēma, un es nezinu, kā to atrisināt.

Toms Čevers

Teātris

1. Kopš sevi apzinos kā teātra skatītāju, Normunda Naumaņa recenzijas līdzās Silvijas Radzobes un Līgas Ulbertes darbiem ir bijušas tās, kuras vienmēr esmu centies apzināt un izlasīt. N. Naumaņa ekspresīvais, nepieradinātais rakstības stils mudina bez kautrēšanās un pat izaicinot rakstīt tieši tā, kā gribi par konkrēto izrādi izteikties. Turklāt nenoliedzami aizraujoši bija šifrēt viņa neatkārtojamos vārdu mežģus. Taču būtu jāizvairās no viņam raksturīgās izteikti subjektīvās pieejas (vismaz pēdējā perioda recenzijās), dažkārt noklusējot acīmredzamo un balansējot uz mākslinieka personiskā aizskāruma robežas.

2. Mūsu kultūrtelpas nelielajā iedzīvotāju un vēl mazākajā kultūras lietpratēju skaitā ir gana daudz profesionālu kritiķu, kas spēj analītiski un, galvenais, radoši vētīt mākslas faktus. Protams, vienmēr var vēlēties lielākus honorārus un vairāk mediju, kuros publicēties, lai gan šobrīd interneta vide šīs iespējas ir krietni paplašinājusi dažādos formātos. Domāju, ka trūkst kritiķu kopības izjūtas. Šķiet, kritiķi piemirst, ka strādā viena kopīga mērķa labad – atsijāt graudus no pelavām –, kaut arī katram ir savs stils, kā to sekmēt, citam par citu būtu vairāk jāiestājas pret atsevišķu arogantu mākslinieku izlēcieniem, it īpaši ņemot vērā, ka šajā nozarē jau nav pārāk daudz ko dalīt.

3. Domāju, ka nav iespējams vienlaikus būt pilnīgi patiesam pret sevi kā kritiķi un draugu kā mākslinieku. Es personiski neesmu sasniedzis tādu emocionālās paškontroles līmeni, lai neminstinoties varētu apliecināt tēzi, ka «draugs ir tas, kurš saka taisnību, nevis to, ko vēlas dzirdēt». Pozitīvas saskarsmes spārnots, kritiķis var radīt daiļrunīgus tekstus ar lielu pašvērtību, bet tad ir risks, ka rakstītais visai attālināti vēstīs par konkrētā mākslas darba kvalitātēm un trūkumiem. Manuprāt, kritiķa un mākslinieka attiecībām ir īstais potenciāls iemiesot skaudri skaistu mīlestību no attāluma – ar acīm vien… 

Laura Bokiša

Deja

1. Par laikmetīgo deju sāku rakstīt aptuveni pirms pieciem gadiem. Sākotnēji laikmetīgā deja kļuva par manu akadēmiskās pētniecības interesi, taču vēlāk organiski pārtapa rakstos par konkrētām izrādēm. Normunds Naumanis nav bijis mana autoritāte, jo apzināti nekad neesmu tiekusies kļūt par kritiķi, taču nevaru noliegt, ka mani interesē kritika visās tās izpausmēs – kā māksla spriest, kā spēja analizēt un vērtēt sava laikmeta mākslas procesus.

2. Laikmetīgās dejas telpa Latvijā ir ļoti maza – viena skola, pāris dejas apvienību, dažas izrādes mēnesī un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kas par to raksta. Par profesionālo kritiku šajā nozarē runāt ir sarežģīti, jo specializēti par laikmetīgo deju raksta tikai viens avots – Dance.lv žurnāls, kurā dominē viena autora viedoklis, – ar dažiem izņēmumiem – atsevišķu izrāžu recenzijām plašāku interešu portālos. Viedokļu daudzveidība un atklātība – tās trūkst laikmetīgās dejas profesionālajā kritikā Latvijā.

3. Laikmetīgās dejas telpā kritiķim nebūt draugos ar kādu no māksliniekiem ir teju neiespējami, jo visiem pamatā ir šī vienojošā interese – deja. Draudzīgās attiecības noteikti ietekmē principiālu, godīgu un asu recenziju tapšanu, taču šajā ziņā man, iespējams, ir paveicies – māksliniekus galvenokārt pazīstu, tikai pateicoties viņu darbiem. Rakstot par laikmetīgo deju, kā galveno kvalitātes kritēriju izvirzu atklātību pašai pret sevi, kā arī mācos arvien vairāk uzticēties savam viedoklim, kas mēdz būt arī ass un neglaimojošs.

Spīgana Spektore

Literatūra

1. Normunds Naumanis neapšaubāmi ir uzstādījis augstu kvalitātes latiņu, uz kuru būtu jātiecas jebkuram kritiķim; pie kam viņš uzskatāmi pierādīja, ka intelektuāla un piesātināta kritika var atļauties būt arī sadzīviska un pilna dzirkstoša humora. Tomēr es vislielāko nozīmi piešķiru tam, ka Normunds Naumanis rakstīja jebkuram lasītājam pieejamu kritiku – viņš nerakstīja izredzētai elitei un nepiebārstīja savu teikto ar pārsarežģītiem izteikumiem; tieši uz to es tiecos arī savās recenzijās.

2. Latviešu valodā vārdam "kritika" diemžēl ir izteikti negatīva konotācija, un ikviens, kas nodarbojas ar kritiku, lielā mērā tiek uztverts kā ļaundabīgs liekēdis, kuram nav nekā labāka, ko darīt, kā vien mēģināt pateikt riebīgas lietas par mākslu. Attiecīgi kritiķis itin bieži tiek nostādīts ļaunā lomā un netiek uztverts kā lietpratīgs savas jomas pārzinātājs.

3. Jā, protams. Ja kritiķis ir godīgi iedziļinājies mākslas darbā un to izpratis, nav problēmu kvalitatīvi uzrakstīt gan par darba spēcīgajiem aspektiem, gan norādīt uz neveiksmēm. Kritika pati par sevi nevienam nebūtu jāuztver kā apvainojums, jo godīga kritika palīdz augt māksliniekam, nevis cenšas viņu iznīcināt. Patiesi laba drauga uzdevums nav piedziedāt pilnas ausis ar saldiem glaimiem, bet gan būt pirmajam, kurš pasaka: "Klau, šito tu galīgi esi salaidis grīstē, raksti no jauna." Vismaz rakstnieki lielākoties ir cilvēki, kas augstu vērtē atklātu kritiku un no kritiķa gaida nevis lētas slavas dziesmas, bet gan izsvērtu un godīgu vērtējumu.

Jeļena Solovjova

Dizains

Normunda Naumaņa profesionālajā darbībā novērtēju un apbrīnoju viņa tiešumu, analītisko spriestspēju un prasmi argumentēt viedokli. Kritiķa rakstītprasme ir būtiska, taču satura kodols vienmēr veidojas ap autora kompetenci un zināšanām, kas Normunda gadījumā bija nenogurstoša pētnieciskā darba rezultāts. Tieši šīs alkas pēc zināšanām, ir tas, kas mani iedvesmo visvairāk.

2. Uzkrītošākā problēma, ar ko esmu saskārusies Latvijas dizaina kritikā, ir variēšana ar jau gataviem, gadiem kultivētiem pieņēmumiem par dizainu. Raugoties uz industriju globāli, dizains jau sen nav tikai krēsli, kleitas un interjeri. Mūsdienās dizains ir aizraujoša saistviela starp ļoti atšķirīgām nozarēm no zinātnes līdz uzņēmējdarbībai, un rezultāts ne vienmēr nozīmē kaut ko taustāmu vai estētiski pievilcīgu. Var zīmēt traukus, un var radīt programmatūru medicīnas protēžu 3D drukai vai risināt elektrības vai ūdens trūkumu attīstības valstīs. Izvēlētais darbības virziens ir atkarīgs no autora, taču ir vērtīgi, ja dizaina kritiķi spēj objektīvi informēt lasītāju par dažādām dizaina disciplīnām, nevis orientēties uz izmeklēti dekoratīvām nozares izpausmēm.

3. Kritiķis var būt tuvs draugs māksliniekam (vai manā gadījumā – dizaina autoram), ja abas iesaistītās puses spēj uztvert kritiku profesionāli – kritiķis pauž pamatotu un uz faktiem balstītu viedokli, un autors ir ieinteresēts dzirdēt profesionālu un argumentētu novērtējumu. Dizaina projektu gadījumā tas ir vienkāršāk, jo atšķirībā no kinodarba, izrādes vai gleznas dizains ir laikā mainīga vienība, kuras testēšana un pielāgošana lietotāja vajadzībām ir normāla izstrādes procesa daļa. Jo atklātāks ir drauga kritiķa viedoklis, jo lielāks ieguvums ir dizaina autoram, paturot prātā, ka laba dizaina koncepcija vienmēr ir balstīta uz pierādījumiem.

Anete Ašmane

Mūzika

1. Naumanis bija teātra un kino kritiķis, es topu par mūzikas kritiķi. Viņš bija līdz 2014. gadam, es tikai tad sāku nopietnāk domāt un pievērsties kritikai. Mēs neesam satikušies, mūsu lidojuma trajektorijas nesaskaroties paslīdēja viena otrai garām. Bet tādas leģendas kā viņš nekur nepazūd – mēs, jaunie, ienirstot viņa atstāto publikāciju gūzmā, joprojām varam mācīties domas dziļumu, mākslas darba nolasīšanas prasmi, eleganti nesamāksloto rakstīšanas stilu un profesionālo ķērienu, ko varbūt nemaz nevar iemācīties, tas vienkārši ir vai nav. Bet pāri visam – neiedragājams patiesums, ko, iespējams, vērtēju tik augstu tieši Naumaņa dēļ.

2. Par vienu no lielākajām problēmām mūzikas kritikas nozarē uzskatu neesošo diskusiju – par vienu koncertu gandrīz vienmēr ir tikai viena recenzija (pretēji teātra nozarei, kurā par izrādi parasti ir vairāki viedokļi). Tas neveicina attīstību profesionāļu vidū un nesniedz plašu notikuma atspoguļojumu lasītājam. Kā jaunai kritiķei nācies saskarties ar cilvēciskām intrigām – uzrakstot godīgu recenziju par ne pārāk kvalitatīviem dažu Mūzikas akadēmijas mācībspēku koncertiem, esmu eksāmenos pie viņiem saņēmusi neobjektīvi zemu vērtējumu tieši šī iemesla dēļ. Uztveru to bez īpašiem pārdzīvojumiem un iebiedēšanai neļaujos – man tas cipars nemaina absolūti neko, bet konkrētie mūziķi no tā labāk tāpat nesāks spēlēt.

3. Retoriski varētu uzdot jautājumu apgrieztā formā – vai kritiķis var rakstīt principiālas, godīgas, slavinošas recenzijas par mākslinieku, kuru necieš ne acu galā? Cilvēki jau vien esam, taču mūziķiem, kuri man ir kas vairāk nekā tikai labi paziņas, skaidri esmu pateikusi – tas, ka esam draugi, nenozīmē, ka tu esi labs profesionālis, kas sniedz tikai izcilus koncertus. Vienmēr atsakos publiski apspriest savu ģimenes locekļu sniegumu, bet visus pārējos mūziķus uz skatuves vērtēju kā profesionāļus neatkarīgi no mūsu personīgajām attiecībām.