Mūsdienās arvien mazāk saglabājas čuiņu un čuinismu. Valoda palikusi līdzenāka, gludāka un iepriekšparedzamāka. Taču pietiek atvērt kādu no klasikas darbiem, kā čuinismi lien ārā līdz ar visām savām mazajām, bet saistošajām "biogrāfijām". Ļoti daudz čuinismu Kurzemes, Latgales rakstnieku darbos.
Taču tādu daudz arī Sēlijas rakstnieku Jāņa Veseļa, Lūcijas Ķuzānes, bet jo īpaši Jāņa Jaunsudrabiņa darbos. Nesen iznāca pārlasīt Jaunsudrabiņa Balto grāmatu, padevos apgāda Valters un Rapa skaisto balto vāku kārdinājumam. Pati brīnījos, kā bērnībā esmu tikusi garām nesaprotamo vārdu kukuržņiem un kā tiem garām tiek mūsdienu skolās, bet simt tēlojumos ir pāri par piecdesmit vārdu, kuru nozīme zudusi vai ir tikai no teikuma kopjēgas nojaušama: Ģelbt — glābt: "Izstiepās gar sienu, čukstēdama, lai Dieva dēļ šo paģelbjot." (235.lpp.); Knasts — pieguļošs; smalks, gaumīgs: "Tur kungus no muguras puses nemaz nevarot atšķirt no dāmām, tik knasti viņi ģērbjoties." (174); Kraitāt — zvāroties, grīļoties, streipuļot: "Beidzot jau mēs kraitājām vien un runājām dažādas muļķības." (197); Lumstīties — luncināties; parādīt kādam īpašu laipnību, robežojoties ar iztapību; būt tiešā tuvumā. "Suņi māti pazina un sāka lumstīties." (230); Nagot — steigties. "Vīrs (..) nagojis uz sētu neatskatīdamies." (54). Šis vārds, kā šķiet, saistāms ar izteicieniem, kuri vairāk vai mazāk saglabājušies mūsu apziņā: "Kam nags, tam tiesa un "Šinīs lietās viņam ir nags", t.i., te pamatā vārda "nags" pārnestās nozīmes: spēks un veiklība, izmanība ("nadzīgs").
Ja nosauktos vārdus vēl kaut kā var
atpazīt, tad Jaunsudrabiņa Baltajā grāmatā ir ja ne papilnam, tad
pietiekami vārdu, kuru nozīmes bez īpašas "izmeklēšanas" pavisam
neskaidras: Obaža — nelaime, liksta: "Redzi nu. Un nebūtu klausījies,
būt atkal piesitusies kāda obaža." (55); Urlāt, urļāt — izokšķerēt. "Tu
te izurļājot beidzamo odziņu. Kad nākšot brūklenes pavisam gatavas, šai
nebūšot ne stopa vairs ko ievārīt." (348); Vābīt — saukt; aicināt: "Bet
jaunskungs tikai lienoties virsū un vābījot mīties." (53); Paldans —
irstošs, irdens, mīksts. "Es iegrimu dziļi, līdz pusei, paldanajā
sniegā un stāvēju tur kā sniega vīriņš." (479).
Vārdu un piemēru skaitu var brīvi papildināt, bet pamatjautājums cits. Kurā virzienā iet mūsu valodas kuģis? Mēs, protams, varam iztikt bez vābīšanas, urlāšanas u.c., nebūs liela obaža. Diez vai ieviesīsim ikdienas vārdkrājumā tādus vārdus kā irināt ("Klausījies zemes vēzīša irināšanā.", 442), jo nav vairs kam irināt, visus zemes vēzīšus, iespējams, esam iznīcinājuši, vai arī bābiņa — skalturis. Runa ir par citu — varam iztikt, kā krievu klasiķu Ilfa un Petrova romāna Divpadsmit krēsli varone Elločka, ar 30 vārdiem, bet varam tiekties arī uz Šekspīra 12 000 vārdu krājumu. Ja uz otro, tad nebūtu par sliktu, kā Valters un Rapa, izdot Jāni Jaunsudrabiņu u.c. mūsu klasiķu darbus ne tikai uz laba papīra un lieliskos vākos, bet arī ar piemirsto vārdu skaidrojumiem.