Grēksūdzes meklējumos vēlos
doties uz pilsētu un lai arī atkal nevienu nesatikdams droši vien
atgrieztos mājās ar nelielu vilšanās sajūtu, es lemju par. Ķeršanās
pie ģitāras beigtos ar to, ka vakar izdomātā melodija pieprasītu
sev vārdus, kuriem šobrīd neesmu gatavs. Ir taču brīvdiena.
Lai vai kā esmu jau savā ierastajā vietā, laukumā vidzemes mazpilsētā, kur parasti iegriežos izdzert kafijas tasi, kad ir lieks latiņš. Man pretī sēž bariņš ar jaukām meitenēm, kuras izskatās pēc ceļotājiem no tuvajiem austrumiem, kas nav reāli šajos laikos. Par to liecina arī fakts, ka viņas sarunājas tīrā amerikāņu angļu valodā. Manai ziņķārībai nav gala – ko viņas dara Cēsīs? Es pajautāju vai drīkstu pievienoties viņu galdiņam neskatoties uz to, ka vairākums galdiņu šeit nebija aizņemti. Būdamas ņujorkietes, ātri mani novērtēja, saskatījās un smīnot teica, lai pievienojoties. Sarunu temats bija notikumi Irānā un es nespēju atturēties iesaistīties šo dramatisko notikumu apcerē:
"Mani vecāki nevar sazvanīt savu māti, manu omīti, jau trešo dienu. Viņiem ir traucēta vietējā tālruņa līnija. Mēs visi šeit dzīvojam bailēs par saviem radiniekiem", teica trīsdesmitgadīgā Alina, kura ir tikai otro gadu ASV pilsone, lai arī tur ir dzīvojusi kopš četru gadu vecuma. Viņa izmanto iespēju paceļot ārpus valsts, kuru robežās bijusi ieslodzīta un tajā pat laikā glābta visu šo laiku.
"Un tas, kas notika ar Nedu ir necilvēcīgi un domāju, ka pašreiz risinošies notikumi ieilgs, iespējams, ar kāpumiem un kritumiem, bet cilvēki tā vienkārši šo neatstās. Šoreiz padoties nevar un mums ir jāizcīna uzvara", piebilda otra no irāniešu trijotnes, kurai arīdzan vecvecāki dzīvo Irānā, taču ārpus Teherānas un viņu tiešā veidā šīs šausmas neskar.
"Es joprojām nespēju noticēt,
ka viņa tika nošauta. Tie kadri internetā ir tik skumji. Viņas dzīvība
burtiski izdziest acu priekšā. Tad tās asinis pa muti un degunu…",
ar nožēlu teica Alina un ievilka kārtīgu dūmu, pēc kura tikpat
smagi nopūtās. Uz mirkli biju aizmirsis, ka dzīvoju valstī, kurā
ir finansiāla krīze un nekas šeit notiekošais nespēja līdzināties
ar tām šausmām un izmisumu, kuru es jutu sarunā ar šīm meitenēm.
Gribēju kaut ko piebilst, bet tikai klusēju un turpināju klausīties.
Fonā bērni peldas strūklakā
un man aiz muguras vecmāte ar šausmām konstatēja, ka viņas mazdēls
ir absolūti slapjš. Mēģinājumi to pasaukt pie sevis bija veltīgi.
Mazais turpināja skriet iekšā stūklās un pilnā balsī priecāties
par šo brīnumaino parādību. Tad, redzot šī mazā cilvēciņa priekus
par sejā šļācošos ūdeni, secināja – kad vēl priecāsies, ja
ne tagad?
Atvadījos no meitenēm, uzlēcu
zirgā un devos mājās, lai kur tās arī būtu. Īsti arī nesapratu,
kādēļ es tieši šodien biju uzvilcis kovboja cepuri, džinsu vesti
un pielīmēju ūsas. Izskatījos pēc riktīga pāķa. Nejēdzību
pilnā pasaulē brīnums ir tas, ka esmu vēl dzīvs. Dzirdēti ne mazums
dzīves salīdzinājumu ar spēli… Ja padomā, vai šajā spēlē
ir iespējams zaudēt? Iznākums ir viens visiem un bez izņēmumiem.
Stulbi iesaucos kaut ko līdzīgu – jiiihaaa. No tālienes pamāju
skaistajām irānietēm, nosūtīju gaisa skūpstu, domās vēlējos
kaut nedaudz mazināt viņu pārdzīvojumus un devos tālāk savā dzīvē.
Jāņu rīts. Izkāpju no gultas,
protams, ar kreiso kāju. Apgāžu vakar pie gultas atstāto glāzi
ar ūdeni. Kur var tā neveikties?