Grāmatai ir divas daļas – pirmā ir smeldzīgi hipotētiska rotaļāšanās ar vēsturi, kurā mēģināts atbildēt uz jautājumu, kas būtu noticis:
1) ja nebūtu autores vecāku un pašas bērnības pārdzīvojumu, piemēram, Pirmā pasaules kara, kas atstāja viņas tēvu bez kājas;
2) ja Lielbritānija būtu dzīvojusi mierā un karaļa Edvarda perioda labklājība būtu turpinājusies;
3) ja izpaliktu Lesingas mokošie dzīves agrīnie gadi Rodēzijā.
Otrā grāmatas daļa ir atklāta un skaudra tās dzīves “arheoloģija”, ko viņas vecāki patiešām dzīvoja. Pati Lesinga allaž dzīvojusi šajā aizā starp vēlamo un reālo.
Lesinga atgriešanos pagātnē sāk ar idilli, kur viņas 16 gadus vecais tēvs spēlē kriketu ar zemnieku zēniem zaļajā Eseksā, garajā, karstajā 1902.gada vasarā. Emīlija skatās no laukuma malas, abu jauniešu dzīves vēl neskaidri izklātas viņiem priekšā.
Alfrēds un Emīlija sāka tāpat kā daudzi bērni – sagādājot vilšanos saviem vecākiem. Afrēds pretēji savas ģimenes vēlmēm kļūst par zemnieku. Emīlija pretēji savu vecāku vēlmēm nolemj nevis studēt universitātē, bet kļūt par māsiņu Londonas Karaliskajā brīvajā hospitālī jeb “slaucīt nabago pakaļas”. Viņas vecāki tā arī nekad neapprecējās.
Savos memuāros Lesinga daudz nekavējas pie laimīgajiem mirkļiem – tie viņasprāt ir neinteresantākie no cilvēciskajiem stāvokļiem. Tomēr viņa mēģina ielūkoties iedomātos laimīgos mirkļos, jautādama, kā vecāki varēja dzīvot, lai viņu mūžs būtu labāks.
Šo pārdompilno memuāru centrā ir Lesingas skaudrā divu lietu apzināšanās. Pirmkārt, viņa “ienīda savu māti... šīs raupjās, nelaipnās, nepacietīgās rokas”. Otrkārt, gāja “gadi un gadi un gadi” pirms viņa saprata, ka kaut arī viņas “mātei nebija redzamu rētu, nekādu ievainojumu, viņa tikpat lielā mērā, kā mans nabaga tēvs, bija kara upuris”. Tiesa, šī apzināšanās neliedza Lesingai izmest savas mātes vēstules, tās pat neatplēšot. Tomēr Lesinga, it kā atmaksājot parādu, savai mātei memuāros iztēlojas dzīvi, kurā viņa nes grāmatas un apgaismību Londonas austrumrajona nabagajiem. Reālajā dzīvē viņa šīs lietas sniedza savai meitai.