Ieskatam daži fragmenti no Augustīna nemirstīgā darba, kurā viņš vēršas pie Dieva, lai aizdegtu cilvēku sirdis. Augustīns, Atzīšanās Vai es, no zīdaiņa vecuma virzīdamies uz šodienu, nenonācu bērnībā? Vai varbūt tā pati ienāca manī, sekodama zīdaiņa vecumam? Taču zīdaiņa vecums nekur nepazuda - uz kurieni gan tas būtu varējis aiziet? Un tomēr tā vairs nebija, jo es vairs nebiju zīdainis, kas neko nav spējīgs pateikt, bet biju jau runājošs bērns. Es to atceros, bet vēlāk pievērsu uzmanību tam, kā es iemācījos runāt. Proti, mani nemācīja vis pieaugušie, sniegdami vārdus kādā noteiktā, izplānotā secībā, kā nedaudz vēlāk - burtus, bet gan es pats iemācījos ar prātu, ko tu, mans Dievs, esi man devis, kad ar vaimanām, dažādām skaņām un dažādām locekļu kustībām vēlējos izteikt savas sirds domas, lai tiktu uzklausītas manas vēlmes. Es nevarēju pateikt nedz visu, ko vēlējos, nedz visiem, kuriem vēlējos. Kad cilvēki nosauca kādu lietu un, izteikuši to vārdu, kaut kam tuvojās, es to saķēru atmiņā; es redzēju un paturēju prātā, ka lietu, uz kuru viņi vēlējās norādīt, viņi nosauca, izrunājot tieši tādas skaņas. Taču jau no ķermeņa kustības bija skaidrs, ka viņi vēlas nosaukt tieši to - gluži kā tas notiek visu tautu dabiskajā valodā, kurā sejas izteiksmi, acu skatienu, dažādu locekļu kustības un balss skaņu izmanto, lai paustu dvēseles stāvokli, kad tā lūdz, iegūst, noraida vai no kaut kā bēg. Dzirdēdams, kā dažādos teikumos atbilstošās vietās atkārtojas kādi vārdi, es pamazām sasaistīju tos ar lietām, kuru zīmes tie bija, un, šīs zīmes vingrinot savā mutē, es ar tām paudu savas vēlmes. Tā es sazinājos ar tiem, kuru vidū dzīvoju, - ar zīmēm, kam bija jāizsaka manas vēlmes, un tādējādi grimu arvien dziļāk sabiedrības vētrainajā dzīvē, būdams atkarīgs no vecāku gribas un pieaugušo pavēlēm. Dievs, mans Dievs! Kādu izsmiešanu un nelaimes es piedzīvoju zēna gados, kad man ieteica dzīvot godīgi - klausīt tiem, kuri mani mudināja kļūt ievērojamam šajā pasaulē un izvirzīties ar runas mākslas palīdzību, kas kalpo cilvēciska goda un neīstas bagātības iegūšanai. Mani nodeva skolā mācīties lasīt un rakstīt - kāds labums no tā, es, nožēlojamais, nezināju. Tomēr, ja mācoties biju gauss, es dabūju pērienu, un pieaugušajiem tas likās pareizi. Daudzi pirms mums, šādu dzīvi dzīvodami, bija sagatavojuši nelaimīgo ceļu, pa kuru mūs spieda iet, panesot daudzkārt vairotās grūtības un ciešanas, kas lemtas Ādama dēliem. Tomēr mēs, Kungs, atradām cilvēkus, kuri lūdza tevi, un mācījāmies no viņiem, cik spējām, apjauzdami, ka tu esi kaut kas liels, kas var, arī neparādoties mūsu maņām, mūs uzklausīt un mums palīdzēt. Un tā es, zēns, sāku lūgt tevi, mans palīgs un mans patvērums, un, saukdams pēc tevis, sarāvu savas mēles mezglus un lūdzu tevi - mazs, bet ne ar mazu kaisli -, lai netiktu skolā pērts. Bet, kad tu mani neuzklausīji - un tā es tiku atturēts no muļķībām -, pieaugušie un pat paši vecāki, kuri taču negribēja, lai ar mani notiktu kas ļauns, smējās par manis sišanu - manu toreizējo lielo un smago ļaunumu. Kungs, vai ir kāds tik liels savā garā, tik milzīgā kaislē tev pieķēries, vai ir, es jautāju, kāds - arī aiz muļķības taču ko tādu dara -, tātad vai ir kāds, kas dievbijībā pieķertos tev ar tādu kaisli, ka uzskatītu par nieku moku solus un ratus un citus tamlīdzīgus spīdzināšanas rīkus, no kuriem pasargāt tev lūdz izbailēs it visur uz zemes, - izsmiedams tos, kuri no tiem rūgti baidās, tāpat kā mūsu vecāki smējās par moku rīkiem, ar kuriem mūs, zēnus, mocīja skolotāji? Un mēs taču baidījāmies no tiem ne mazāk un ne mazāk lūdzāmies, lai no tiem izbēgtu, un tomēr grēkojām, rakstot, lasot vai domājot par iemācīto mazāk, nekā no mums prasīja. Kungs, mums taču netrūka nedz atmiņas, nedz spēju, kas pēc tavas gribas tam vecumam bija pietiekamas, bet mums patika spēlēties, un par to mūs sodīja tie, kuri darīja tieši to pašu. Taču pieaugušo blēņas tiek sauktas par darbiem, bet tieši tādas pašas zēnu blēņas pieaugušie soda, un nevienam nav žēl nedz zēnu, nedz pieaugušo - vai abu. Un patiešām - neviens taisns soģis neatzītu par labu to, ka es tiku pērts, jo, būdams zēns, spēlēju bumbu un šī spēle man traucēja raiti apgūt prasmi lasīt un rakstīt, ar ko es pieaudzis spēlējos vēl apkaunojošāk. Vai tad tas, kurš mani pēra, darīja kaut ko citu, kad darba biedrs viņu pārspēja kādā strīdā? Vai viņš vēl vairāk nemocījās no žults un skaudības nekā es, kad bumbas sacensībā mani pārspēja spēļu biedrs? * * * Zādzību, protams, tavs likums soda, to dara arī tas likums, kurš ierakstīts cilvēku sirdīs un kuru pat netaisnība nevar izdzēst. Kurš zaglis gan mierīgu prātu piecieš zagli? Arī bagātais nepiecieš zagli, kuru zagt spiedusi nabadzība. Taču es gribēju nozagt un nozagu, lai gan mani nespieda nabadzība; es to darīju tāpēc, ka man trūka taisnīguma un tas man riebās, un tāpēc, ka biju uzbarojies no netaisnības. Es taču zagu to, kas man pašam bija pārpārēm un daudz labāks. Es vēlējos baudīt ne jau to, ko tiecos nozagt, bet pašu zādzību un grēku. Blakus mūsu vīna dārzam bija bumbieru koks - pilns ar augļiem, kas nebija īpaši kārdinoši ne pēc izskata, ne garšas. Un mēs, nekam nederīgie puišeļi, līdz vēlai naktij pēc mūsu kaitīgā ieraduma laukā spēlējuši spēles, devāmies tos nokratīt un aiznest. Mēs aizstiepām no turienes veselu lērumu - ne jau mūsu mielastam, pat ja arī kādu no tiem apēdām, bet kaut vai lai izmestu cūkām. Un to mēs izdarījām tāpēc, ka, jo vairāk kaut kas nebija atļauts, jo vairāk tas patika. Lūk, mana sirds, Dievs, lūk, dziļā bezdibenī bija mana sirds, par ko tu esi apžēlojies. Lai tagad mana sirds tev pasaka, ko tā tur meklēja, liekot aiz gara laika pastrādāt ļaundarību un par manas ļaundarības iemeslu padarot vienīgi ļaundarību. Tā bija riebīga, un es to mīlēju. Es mīlēju iet bojā, es mīlēju savu atkrišanu, - nevis to, kā dēļ atkritu, bet es mīlēju pašu atkrišanu, es, nekrietnā dvēsele, kas gāzās no tava pamata iznīcībā, ar netikumu tiecoties ne pēc kā cita kā netikuma. Zelts, sudrabs un citas skaistas lietas taču ar savu izskatu piesaista acis, un pieskārienā liela nozīme ir miesiskai saderībai. Arī katrai no pārējām maņām lietas ir pieejamas tām atbilstošā veidā. Sava pievilcība ir arī laicīgam godam, varai un pārākumam, tāpēc arī vergs alkst kļūt brīvs. Tomēr, lai to visu sasniegtu, nav jāattālinās no tevis, Kungs, nav jānovirzās no tava likuma. Dzīvei, ko mēs šeit dzīvojam, ir savs vilinājums, kas nāk no tās īpašā daiļuma un atbilst visu zemāko lietu skaistumam. Patīkama ir arī cilvēku draudzība, kas dārgām saitēm savieno daudzas dvēseles. Un grēkots tiek tikai tad, kad ar pārmērīgu tieksmi pēc zemākajiem labumiem pamet labāko un augstāko - tevi, Kungs, mūsu Dievs, un tavu patiesību un tavu likumu. Iepriecina jau arī tas, kas ir zemāks, bet ne tā, kā iepriecina mans Dievs, kas ir radījis visu, jo viņā priecājas taisnais un viņš ir līksmība sirdī krietnajiem. Kad jautā par noziegumu, kādēļ tas izdarīts, nozieguma iemeslam parasti notic tikai tad, kad ir skaidri redzams, ka bijusi vai nu kāre iegūt kādu no tiem labumiem, kurus esam nosaukuši par zemākajiem, vai arī bailes tos pazaudēt. Tie patiešām ir skaisti un pievilcīgi, lai gan, salīdzinot ar augstākajiem un aplaimojošajiem labumiem, tie ir nievājami un niecīgi. Kāds nogalinājis cilvēku. Kādēļ nogalinājis? Viņš bija iekārojis tā cilvēka sievu vai īpašumu vai arī gribēja to izlaupīt un dzīvot no tā, vai arī baidījās, ka kaut ko līdzīgu nenodara viņam pašam, vai arī aizvainots aizsvilās atriebībā. Kurš gan ticētu, ka viņš nogalinājis bez iemesla, tikai aiz prieka par pašu nogalināšanu? Arī stāstot par to neprātīgo un ārkārtīgi nežēlīgo vīru, kurš drīzāk gan bez iemesla bijis ļauns un nežēlīgs, tomēr ir pavēstīts iemesls: "Lai bezdarbībā," ir teikts, "nestingtu rokas un gars." Bet kādēļ? Kāds tam ir iemesls? Proti, tādēļ, lai, noziedzīgi sagrābjot pilsētu, iegūtu goda amatus, varu un bagātību un lai tādējādi atbrīvotos no bailēm likuma priekšā, no ģimenes trūcīguma radītajām grūtībām un no apziņas par izdarītajiem noziegumiem. Tātad Katilīna nemīlēja vis savus noziegumus, bet gan pavisam ko citu, kā dēļ viņš tos paveica. Ko tad es, nežēlojamais, biju iemīlējis tevī, mana zādzība, mans sešpadsmitajā dzīves gadā pastrādātais nakts noziegums? Tu taču nebiji skaista, tu biji zādzība. Vai tu vispār kaut kas esi, lai es ar tevi runātu? Skaisti bija tie augļi, ko mēs nozagām, jo tie bija tava radība, tu, skaistākais no visiem, visa radītājs, labais Dievs, tu - visaugstākais Dievs un mans patiesais labums; skaisti bija tie augļi, bet ne jau tos kāroja mana nelaimīgā dvēsele. Man taču bija daudz vēl labāku augļu, bet šos es norāvu tikai tāpēc, lai nozagtu. Es tos norāvu un aizmetu, pamielojies vienīgi ar netaisnību, par ko priecājos zagdams. Pat ja kāds no šiem augļiem nonāca manā mutē, tam garšu piešķīra noziegums. Un tagad, Kungs, mans Dievs, es jautāju, kas mani iepriecināja zādzībā? Un redzi, tajā nav nekā skaista, nemaz nerunājot par to skaistumu, kāds ir taisnīgumā un gudrībā, kāds ir cilvēka prātā, atmiņā, sajūtās un rosīgā dzīvē, vai par to skaistumu, kāds piemīt pievilcīgi savās vietās sakārtotajām zvaigznēm, un zemei un jūrai, kas ir pilnas ar radībām, kuras piedzimstot seko nomirstošajām; pat arī ne par blāvo un neskaidro skaistumu, kāds piemīt neceļos vedošam netikumam. Arī augstprātība taču atdarina augstumu, lai gan tu vienīgais esi augstais Dievs pāri visam. Un vai gan godkāre nemeklē pagodinājumus un slavu, lai gan tu vienīgais esi godināms pāri visiem un slavējams mūžīgi. Arī barga vara vēlas, lai no tās bīstas, bet no kā gan vēl jābīstas kā vienīgi no Dieva? Vai gan no Dieva varas ir iespējams ko atraut vai paslēpt? Kad, kur, kā, kas to spēj? Valdzinātājs lakstojoties vēlas izraisīt mīlestību, bet nav nekā valdzinošāka par tavu mīlestību un nav dziedinošākas mīlestības par mīlestību pret tavu patiesību, kas ir skaistāka un spožāka par visu. Arī zinātkāre, kā šķiet, par visu varu tiecas pēc zināšanām, bet vienīgi tu zini visu un vislabāk. Pat nezināšana un muļķība slēpjas aiz vienkāršības un nevainības vārda, jo nav atrodams nekas vienkāršāks par tevi. Un kas gan ir nevainīgāks par tevi, ja reiz pret ļaunajiem vēršas viņu pašu darbi? Arī slinkums izliekas par tieksmi pēc miera, bet kāds gan drošs miers var būt ārpus Kunga? Greznība vēlas saukties par pārticību un pārpilnību, bet tu esi pilnība un neizsīkstoša nesamaitājamas saldmes krātuve. Izšķērdība slēpjas augstsirdības paēnā, bet visu labumu dāsnākais dāvinātājs esi tu. Alkatība vēlas, lai tai piederētu pēc iespējas vairāk, bet tev pieder viss. Nenovīdība cīnās par augstākām vietām, bet kas gan ir augstāks par tevi? Dusmas meklē atriebību, bet kas gan atriebj taisnīgāk par tevi? Rūpējoties par drošību, cilvēks dreb bailēs no visa neierastā un pēkšņā, kas varētu apdraudēt iemīlēto, bet kas gan tev ir neierasts, kas - pēkšņs? Kas var no tevis atraut to, ko tu mīli? Kur gan, ja ne pie tevis, ir visdrošāk? Mantkārīgais izdēd bēdās par zaudētām lietām, kas bija viņu iepriecinājušas, jo viņš gribētu, lai arī viņam tāpat kā tev nevarētu neko atņemt. Tā nu dvēsele nododas netiklībai, novērsusies no tevis un meklējot ārpus tevis, bet neatrod neko tīru un skaidru, kamēr nav atgriezusies pie tevis. Ačgārni tevi atdarina visi tie, kuri aiziet prom no tevis un paceļ sevi pāri tev. Tomēr, arī tā tevi atdarinādami, viņi apliecina, ka tu esi visas pasaules radītājs un tādēļ nemaz nav iespējams no tevis aiziet. Tātad - ko es mīlēju šajā zādzībā? Kādā veidā es, kaut vai netikumīgi un ačgārni, atdarināju savu Kungu? Vai man patika tas, ka varu apmānīt likumu, ja nespēju to pārkāpt ar varu? Es, gūsteknis, nesodīti darīdams aizliegto, radīju sev vāru brīvības līdzību, tumšā veidā cenzdamies atdarināt visspēcību. Lūk, šis vergs, kas bēg no sava Kunga un seko ēnai. Ak, puvekļi, ak, dzīves šausmas, ak, nāves dziļums! Vai tiešām varēja patikt tas, kas bija aizliegts, tikai tāpēc, ka bija aizliegts? * * * [..] kas gan mūsu sarunās ir vēl tuvāks un zināmāks par laiku? Kad par to runājam, mēs labi saprotam, par ko runājam, un saprotam arī, kad dzirdam par to runājam kādu citu. Kas tad ir laiks? Ja neviens man to nejautā, es zinu, bet, ja es vēlos to izskaidrot kādam, kas jautā, es nezinu. Tomēr es paļāvīgi saku, ka zinu: ja nekas nepaietu, nebūtu pagātnes laika, un, ja nekas neatnāktu, nebūtu nākotnes laika, un, ja nekā nebūtu, nebūtu tagadnes laika. Tomēr kā šie divi laiki - pagātne un nākotne - var būt, ja pagātnes vairs nav un nākotnes vēl nav? Taču, ja tagadne vienmēr būtu tagadne un nepārietu pagātnē, tad tas vairs nebūtu laiks, bet mūžība. Tagadne kļūst par laiku, vienīgi pārejot pagātnē. Kāpēc tad mēs sakām, ka tagadne ir, ja tā ir tikai tāpēc, ka tās nebūs? Tāpēc patiesībā par laiku mēs varam pateikt vienīgi to, ka tas ir, jo tiecas nebūt. Un tomēr mēs sakām "ilgs laiks", "īss laiks" un sakām to vienīgi par pagātni vai nākotni. Piemēram, simts gadus atpakaļ pagātnē vai simts gadus uz priekšu nākotnē mēs saucam par ilgu laiku; desmit dienas atpakaļ vai desmit dienas uz priekšu mēs saucam par īsu laiku - attiecīgi pagātnē vai nākotnē. Taču kā var būt ilgs vai īss tas, kā nav? Pagātnes taču vairs nav, un nākotnes vēl nav. Tādēļ mums nevajadzētu teikt vienkārši "ilgs", bet par pagātni vajadzētu teikt "bija ilgs" un par nākotni - "būs ilgs". Mans Kungs, mana gaisma, vai tiešām arī šeit tava patiesība izsmies cilvēku? Un kad īsti pagātnes laiks kļuva ilgs: vai tas kļuva ilgs tad, kad jau bija pagājis, vai tad, kad vēl bija tagadējs? Taču tas varēja būt ilgs vienīgi tad, kad bija, kam būt ilgam: pagātnes vairs nebija, un nevarēja būt ilgs tas, kā nebija. Tātad mēs nevaram teikt: "Pagātnes laiks bija ilgs" - jo mēs neatradīsim neko, kas bija ilgs, jo, kas ir pagājis, tā vairs nav -, bet teiksim: "Šis tagadējais laiks bija ilgs," jo tas bija ilgs, kamēr vēl bija tagadne. Tas vēl nebija pagājis, lai nebūtu, un tādēļ tas bija kaut kas, kam būt ilgam; un vēlāk, kad tas jau bija pagājis, tas tūlīt arī pārstāja būt ilgs, jo pārstāja būt vispār. Tad nu paskatīsimies, cilvēka dvēsele, vai tagadnes laiks var būt ilgs - tev taču dota spēja sajust un izmērīt ilgumu. Ko tu man atbildēsi? Vai simt tagadnes gadu ir ilgs laiks? Vispirms paraugies, vai simt gadu var būt tagadēji. Ja rit pirmais gads, tad tas arī ir tagadējs, bet deviņdesmit deviņi ir nākoši, to vēl nav. Bet, ja rit otrais gads, tad viens jau ir pagājis, viens ir tagadējs, bet pārējie - nākoši. Tāpat, ja mēs jebkuru gadu no šīs simtgades ņemtu kā tagadēju, gadi pirms tā būs pagātne, bet gadi pēc tā - nākotne. Tādēļ simt gadu nevar būt tagadēji. Bet paraugies arī, vai tas viens gads, kas rit, var būt tagadējs. Ja rit tā gada pirmais mēnesis, tad pārējie ir nākoši; ja - otrais, tad pirmais jau ir pagājis, bet atlikušo vēl nav. Tātad pat tas gads, kurš rit, viss nav tagadējs, bet, ja tas viss nav tagadējs, tad tas nav tagadnes gads. Gadā taču ir divpadsmit mēnešu, un jebkurš no tiem, kurš tagad rit, ir tagadējs, bet pārējie ir vai nu pagājuši, vai nākoši. Lai gan arī pat tas mēnesis, kurš rit, nav tagadējs, bet tikai viena diena: ja pirmā - pārējās ir nākošas, ja pēdējā - pārējās ir pagājušas, ja jebkura vidējā - tad tā atrodas starp pagājušajām un nākošajām dienām. Tātad mēs esam atklājuši, ka vienīgais laiks, ko var dēvēt par ilgu, ir tagadne, un arī tad - vienas dienas garumā. Taču sadalīsim arī to, jo pat viena diena nav tagadēja visa. Tā sastāv no divdesmit četrām nakts un dienas stundām. Attiecībā uz pirmo stundu pārējās ir nākošas, attiecībā uz pēdējo - pagājušas, bet attiecībā uz jebkuru, kas atrodas pa vidu, pagājušas ir pirms tās esošās stundas, bet nākošas - pēc tās esošās. Un arī pati stunda sastāv no bēgošām daļiņām; ikviena no tām, kura ir aizlidojusi, ir pagājusi, bet tās, kuras ir palikušas, ir nākošas. Ja varētu iedomāties kādu laika periodu, ko nevarētu vairs sadalīt pat ne vismazākajās mirkļu daļiņās, tad tas būtu vienīgais, ko varētu saukt par tagadni, bet pat tas tik steidzīgi pārlido no nākotnes pagātnē, ka neilgst ne mirkli. Ja tas ilgtu, to varētu sadalīt pagātnē un nākotnē, bet tagadnei nav ilguma. Kur tad ir laiks, kuru mēs varētu saukt par ilgu? Vai nākotnē? Tomēr par to mēs nesakām: "Ir ilgs," jo vēl nav, kam būt ilgam, bet sakām: "Būs ilgs." Un kad tas būs? Ja tas joprojām ir nākošs, tas nevar būt ilgs, jo vēl nav pienācis tas, kas var būt ilgs; bet, ja tas būs ilgs tad, kad sāks rasties no nākotnes, kuras vēl nav, un kļūs par tagadni, lai varētu būt kaut kas ilgs, tad tagadnes laiks ar iepriekšējiem vārdiem kliegs, ka tas nevar būt ilgs. Un tomēr, Kungs, mēs sajūtam laika posmus, salīdzinām tos savā starpā un sakām, ka vieni ir garāki, citi - īsāki. Mēs pat mērām, cik daudz kāds laika posms ir garāks vai īsāks par citu, sakot, ka šis ir divas vai trīs reizes garāks, bet tas - tikpat garš jeb ka abi ir vienādi. Taču mēs mērām tikai paejošu laiku, jo mēs to mērām sajūtot. Bet kas gan var izmērīt pagātni, kuras vairs nav, vai arī nākotni, kuras vēl nav? Varbūt vienīgi kāds braši uzdrošināsies teikt, ka var izmērīt to, kā nav? Tātad, kamēr laiks iet, to iespējams sajust un izmērīt; kad tas ir pagājis, tas nav iespējams, jo tā vairs nav. *** Sv. Augustīns, bīskaps, teologs, filozofs, Atzīšanās uzskata par pirmo Rietumos uzrakstīto autobiogrāfiju. Viņa darbi - Dievišķā pilsēta, Par trīsvienību, Kristīgā doktrīna, dziļi ietekmējuši gan kristīgo teoloģijai, gan Rietumu filozofisko domu
Dvēsele nododas netiklībai, novērsusies no tevis
Aurēlija Augustīna (354-430) sarakstītajos darbos veidojusies Rietumu kristietība, tādēļ dažkārt viņu sauc par Rietumu kultūras tēvu. Pateicoties viņa darba Atzīšanās pieaugošajai popularitātei, pēdējā laikā viņā ir saskatījuši pirmo moderno cilvēku. 2008.gada aprīlī izdevniecība Liepnieks & Rītups laidusi klajā bilingvālu Augustīna Atzīšanās izdevumu - latīņu oriģināltekstu pavada Lauras Hansones tulkojums latviešu valodā, priekšvārds, piezīmes un citi palīgmateriāli.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.