Dzeja

Starp mums ir šis vienīgais atstarpes taustiņš,kuru mēs nospiedām paši.Rudens ir gredzeni no sarkanā zelta, kas sarūsē pamazām,Tikko uz pirksta vai tikko noņemti nost - Rokas vēl nevar pierastun tāpēc kabatās slīkst.Rudens ir vīrietis, kas pirmoreiz skujas,lepni vērojot spogulī savu pasaules skarbumam nobriedušo seju.Rudens ir nomest ādu un aizbraukt uz Romu pēc jaunas.Pavasaris ir atgrieztiesUn izņemt no kabatām rokas.Kad nabassaite ir pārrauta,kastaņu mazulis krīt,no ārējās čaulas šķiļas – Saknes dažreiz ir važas, bet vienmēr ir dziļas;Viņš savā zemē no saknes līdz galotnei viļas,Tā šķiet pelēka un lēna – Dzīvot un nomirt mātes ēnā.Āda ir durvis, pa kurām Rudens ienāk manī,Ar asterēm sveicot kā neveikls pirmklasnieks.Rudens ienāk manīAr visiem dubļiemUn paliek - Kā mantojums, lāsts,Kā bezsapņu miegsRudens ienāk manī un paliek,Aizņemot pārāk daudz vietasUn aizverot durvis aiz sevis ciet.Mēs dzērām nakti no pudeles.Drosmīgi apsaucām zvaigznes par maukām, kas naktī spīd visiem,kas neguļ un guļ.Zvaigznes apvainojās un nesolīja mums neko labu vairs.Rītu sagaidījām kaili, gļēvi un paģiraini. Dvēseles saskandinājuši, atvadījušies, nesatikušies.Viss. Rudens ir sagrābts. Sapakots piecdesmitlitrīgos maisos. Melnos.Gatavs vešanai prom.Gatavs kailuma stafetei.Kabatu lakatiem un kabatu lukturiem.Tumsai.Es tālāk par tevi neredzu tāpat. Un par rudeni netieku tālāk.Tik un tā.Tu ienāc istabā, tev ir apburtie loki zem acīm, baltas zeķes kājās un rudens matos.Tu saki: "Es šodien neesmu adekvāts.""Tas nekas," es atbildu, "mans prāts arī mazlietiņ ir novalkāts."Mēs skaitām viens otram skropstas un tulkojam uzacu valodu."Atvaino," tu saki, "es šodien nejūtos savā ādā.""Tas nekas," es nočukstu, "man arī tikt ieslodzītai svešās dvēselēs gadās."Mēs klausāmies sveces un dziedinām klusuma brūces."Es laikam iešu,” tu bilsti, „man jābaro kaķis.""Labi," es neiebilstu, "paglaudi viņu no manis!"