Dzeja. Rūta Mežavilka

ir viss, nav nekā. drīz braukšu uz jūru. smilšu čirkstoņa sandalēs un sāļuma garša. vasara. *** reiz šeit bija lieliski, gaiši, teicami izplānoti jaunie pilsētas rajoni pilni cerību un brīvdienu rītu, svaigi izmazgātas veļas, siltas maizes un piena miera - - mēs braucam pa brīvības ielu. satumst. halucinē lēni plēnoša gaisma šie rajoni ir atdoti laikam - - viss mainās, gaismas krišanas leņķis nu ir cits - - sieviete aizslēģotu sektantes seju katru vakaru viņa bībeli lasa – ak mans jēzu saldais baloži kakā viņas pagalmā, dūdo tik un ķēzās bet svētā gara kā nava tā nava - - šī māja ir būvēta purvā - - tavas rokas uz stūres. smagas raupjas vīrieša rokas mēs nogriežamies uz pērnavas ielu un ienirstam grīziņkalna labirintos ielas kā tuneļi uz nekurieni te namiem ir tumšas un saplaisājušas acis te nekad nekas nav bijis lielisks, gaišs un tīrs. - - mēs lēnām slīdam. mēs vērojam - - viņai ir melni kruzuļoti minisvārki un sarkana blūze viņai ir spīdīgi klipši kā septembra zvaigznes viņa ir vīnogu ķekars nobriedis pulsējošs viņa zvārojas uz trotuāra malas viņa krīt smieklīga komēta, traģisks zvaigžņu ielas meteors, šķaidīdams viltotu zeltu krelles izšķīst pret asfaltu, veidojot pabeigtu mūžības rakstu. - - mēs neatskatoties pabraucam garām šī pilsēta ir būvēta smiltīs - - - rokas izteic vairāk nekā vārdi mute lūpas nedzīstošās skrambas uz pirkstu kauliņiem, sarepējis melnums pie īkšķa glāsti un sitieni dzīvo tavās plaukstās - - mēs pagriežamies uz ziemeļiem un sekojam vējam deglavtilts. purviems. ķīnas mūris. pļavnieki - - gaismas ņirb ritmā. mēs atgriežamies mājās. baloži klusē. pagalmi ir tukši un izslaucīti. - - šī vasara bija bīstama un traka. sūrums iespraucas starp logu rāmjiem, ievelkas palagos, aizkaru audumā, pat naivajās puķītēs uz tapetēm, putekļu lēšķēs zem dīvāna. no kurienes putekļi rodas? jā, reiz šie rajoni bija jauni un cerību pilni mēs pārkrāsosim sienas aizmūrēsim logu neskatīsimies vairs uz pagalmu un nelaidīsim nevienu iekšā - - mene mene tekel mājas pamatos kāds skaita *** alvas krāsas debesīs aizsoļo putnu vads salaspils miglāji aizsedz zvaigznes. virs upes ceļas saltuma pilna elpamazliet sūruma. mazliet dūmu. mazliet samierināšanās. mazliet neskaidrībasmēs ejam, un tālumā šalc šoseja: sīki gaismas punktiņi, gaismas krelles metāla apvalkos ieslēptas cilvēkbūtnes virzās pa viņiem vien zināmiem ceļiem viss ir galīgs. nekas nav pabeigtspa dambi var aiziet tālu, līdz pat spēkstacijai. taču mēs griežamies atpakaļ pie kafejnīcas jauns bmw, sidrabots, 7.sērija. perfekta jauna sieviete smēķēciparnīcas gaismā laistās viņas krāsotie mati. viņa kādu gaida? negaida? (maza sarkana cigaretes trajektorija) es balansēju uz betona apmales. brīdinoši uzraksti novēl man nāvi (tālumā vibrē sprieguma lauki) silts gaiss, migla izsmelt cilvēkus tukšus, izēst dzīslainās iekšas un tad izmest mizas kur mušas, zilgani džinkstošas, dzelošas saules leģioni, bet tas jau vēlāk, vasarā, kas trūdu pilna un sastingusi nogulsnēsies iekaisušos acu plakstiņos (upe smagi nes rāvu) bet vēl ir maijs, jā, tikai maijs. un zaļš vējš un plaukoņa, plosoša, stihiska un bezkaislīga, jā, un odu miriādes virs ūdeņiem, un dzimšana un svētība, jā, un asinis, viņi meklē asinis (silts gaiss, migla) un tad viņi mirst bezdelīgu knābjos, jā, bezgalīgas un elegantas līknes tās zīmē pierietējušās debesīs, un viņiem varbūt vienalga (mūžības rasējumi) *** maijs dienišķās svētdienas vakara ātrumsacīkstes, kad tu atgriezies pilsētā. saule acīs, jā asfalta nežēlīgais mirdzums. tu izjūti ātrumu, jā bet jūrā bija gulbji. bezvējš un gruzdums, kaimiņš dedzina pērnās lapas ziemas smagums negrib uzliesmot. deg ilgi un grūti, sūrstot skudru kāzu rituāli, jā, zilo puķīšu metāliskais spīdums debesu palsums, jā *** vilciens drebina māju, un kaut kur izplatījumā joprojām lido 2008.gada ziemas slapjdraņķainā gaisma tas nekas, ka ir jau maijs bet aukstums tas pats un smelgoņa zem krūšu kaula un drebuļi un šausmas, un izmisums viss tas pats tik savādi izbalējis, kā senā filmā es slīdu jā, gaismas raksti, jā, taču viss atgriežas arvien citādos krāsu salikumos, ornamenti nomaina cits citu un kāds varbūt stāv sliežu ceļa malā un skaita: vagons, vagons, vagoniņš - - es dzimšu vēlreiz, es apsolu