Šo nekrologu rakstīt ir grūti… Ne tādēļ, ka negaidīti būtu pārtrūkusi jauna cilvēka vēl īsti nedzīvota dzīve vai kāds mūžs pašā spēku pilnbriedā, atstājot visus apjukuma pilnās zaudējuma sāpēs. Par Džemmas Skulmes 94 gadu garo, krāšņo, piepildīto mūžu slavenas un sazarotas mākslinieku dzimtas vainagā skaļi raudāt būtu pārāk lecīgi. Iespējams, pati Džemma Skulme teiktu – muļķīgi vai dumji – "nevajag celt sīkumus uz pjedestāla". Viss viņai ir bijis – gan mīlestība, gan panākumi, gan ģimene, gan atzinība, gan izskats un talants, gan izstādes jaunības gados, kā arī vēl 90 gadu vecumā, gan iespēja atmodināt Latviju, gan pašai tajā vēl dzīvot. Visam pāri viņai gluži kā dabas parādība apbrīnojama stāja – sevī un pasaulē. Džemmas Skulmes aiziešana tomēr sūrst, jo ar viņu nu jau gandrīz pavisam izzūd vesela paaudze – 20. gados dzimušie Latvijas bērni, kuri savu skaisto inteliģenci, pašapziņu un autentiskās Latvijas nospiedumu sevī ļāva piedzīvot arī vēl mums – XXI gadsimta sabiedrībai.
Džemmai Skulmei bija savs planšetdators, feisbuka konts un ne tikai goda vai pieklājības sakari ar sava laika jaunajiem māksliniekiem, bet aktīva mākslas radīšana kopīgos projektos un diskusijas par mākslas jēgu. Viņa nedzīvoja aizgājuša laika nostalģijas kokonā. Džemma Skulme dzīvoja šodienā, augstprātīgi nenovēršoties no laikmetīgās mākslas, bet visā savā apskaužamajā skaidra prāta spozmē taisnīgi analizējot un vētījot graudus no pelavām. Viņai piemita patiesa inteliģence, tāda, kādu nevar salasīties bibliotēkā, bet kādu uzsūc no bērnistabas, kad onkuļi – slaveni mākslinieki – aizņemas tavus zīmējumus iedvesmai. Māksla Džemmas bērnībā bija pašsaprotama. Nevis kaut kas, kā viņa pati teikusi, paveras vai atklājas kā brīnums. "Man likās – tas lauks man ir zināms, tajā orientējos. Tagad mani pašu kaitina, ka nebiju dziļāka. Varbūt pārāk tāds daudzpusīgums, interese par daudz ko – mūziku, literatūru, teātri (..). Absolūti tas viss manī ir jau kopš bērnības. Un visi garie mācību gadi, tādi zināmā mērā arī līkloču gājienu gadi, mani ir noveduši pie tā paša. Tikai tagad man ir vajadzīgs piepildīts "tas pats"," Neputna izdotajā monogrāfijā atceras pati gleznotāja. Bērnības fotogrāfijās redzama vērīga sevī vērsta meitene ar tipisko 20. gadu zēngalviņu, vēlāk – pašapzinīga, neatkarīga jaunkundze, jau kā pieaugusi sieviete savā darbnīcā – īsta amazone, radīšanā nospriegota kā uzvilkts loks, atmodas laika kongresos un tautas manifestācijās – eleganta dāma 80. gados raksturīgajā modernajā masīvajā džemperī ar kubistisku aplikāciju, kura ignorē padomju stilu gan saturā, gan formā.
Savu oratortalantu aktīvās sabiedriskās darbības laikā gleznotāja pati vērtējusi paškritiski: "Mums regulāri notika Mākslinieku savienības gleznotāju sekcijas sēdes, notika valdes sēdes. Man uzstāties, runāt – tā bija šausmīga sajūta. Es ilgi domās vervelēju vārdus, ko teikt. Patiesībā man nekādas dotības nebija, un barā man nerodas labas idejas. Uzstāties un domāt – reizē – tā man bija milzīga grūtība, un visu mūžu nāca pavisam ne tie vārdi, bet bija pienākums, un tas bija iedzimts. Likās, ka lietas ir jāvirza, lietas ir jāizdara," monogrāfijā atceras Džemma Skulme.
Gleznotāja, latviešu klasiskā modernisma veidotāja, dzimusi gleznotāja un Dailes teātra scenogrāfa Oto Skulmes un pirmās latviešu profesionālās tēlnieces Martas Skulmes ģimenē. Laikā no 1982. līdz 1992. gadam Skulme bijusi Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētāja. Viņa bijusi LPSR Augstākās padomes deputāte un arī viena no Latvijas Tautas frontes veidotājām. 1989. gadā kā LTF pārstāve ievēlēta PSRS Tautas deputātu kongresā. Skulme saņēmusi arī vairākus apbalvojumus – Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī vairākas ar profesionālo darbību saistītas balvas.
"Džemma Skulme. Džemma. Šie vārdi latviešu ausīm skan drīzāk kā simboli, pilsoniski jēdzieni, apzīmējumi personības stājai politisko laiku turbulencēs. Stalta un skaista, pārliecināta par savu mākslas, savas tautas kultūras cilvēku taisnību un spējīga to arī vārdos pārliecinoši izteikt, uzrunājot milzīgu auditoriju Mākslas dienās Doma laukumā, gan no kongresu un mītiņu tribīnēm atmodas laikā, – tāds varētu būt Džemmas Skulmes mūsu kultūrvēsturē vēl iecementēts publiskais tēls. Kā vienlaikus viņa ir varējusi būt patiešām spoža gleznotāja ar bagātīgu sastrādātu, daudzveidīgu darba pūru, kas veido nozīmīgu daļu no 20. gadsimta otrās puses latviešu mākslas klasikas, – tas ir viņas īpašais fenomens, kur sava tiesa dzimtas tradīcijai, sava – raksturam, un savu ir pieteicis arī talanta kategoriskais imperatīvs," izdevniecības Neputns izdotajā monogrāfijā raksta mākslas zinātniece Laima Slava.
Pēdējā intervijā KDi 2016. gada 15. septembrī Džemma Skulme stāsta par piedalīšanos mākslinieku grupas Klīga ierosinātajā eksperimentālajā spēlē. "Kāpēc ne?" viņa izmeta azarta un izaicinājuma pilna, Mežaparka mājas darbnīcā kā karalienes tronī sēžot uz krāsām nošļakstīta krēsla. Lai precizētu intervijas laiku, Džemma atsūtīja mesendžera ziņu. Kad ekrānā izlēca viņas fotogrāfija, man tas šķita tomēr pārāk īpaši. Pārfotografēju. Piemiņai. Lai gan – lieki. Lai atcerētos un pieminētu Džemmu Skulmi, nav vajadzīgi nekādi "aparāti". Bezgala skumji, bet arī pacilājoši – viņas brīvais gars nekādi nebija ar mieru vārgt gultā atkarīgs no citiem. 9. novembra rītā Džemma Skulme devās, visticamāk, pie Ojāra Ābola. Uz bezgalīgu laiku.