Homo Savickis

Nevienam na v laika, bet pēkšņi atrodas cilvēki, kam ir laiks dalīties, strīdēties, izlīgt un atkal dalīties par kādu izrādi. Vai tas nav pirmais spēcīgākais Vectēva vērtības pierādījums? Vectēvs uzdod jautājumus. Tas — visupirms. Bieži mēdzam runāt par teātri kā vienīgo no mākslām, kas tik izteikti atrodas cilvēka visu gara darbību krustpunktā, par to, ka laba izrāde reizē ietiecas filozofu, sociologu, politologu, fiziķu, liriķu u.c. pētnieciskajā lauciņā. Bet cik bieži tiešām sastopamies ar tādiem gadījumiem? Vectēvs ir dzīvs pierādījums tam, cik nepārvērtējami milzīgs pasaules apjēgšanā var būt teātra spēks un cik liela ir tā atbildība. Diez vai būtu pārspīlēti teikts, ka Vilis Daudziņš ar savām rokām, prātu un sirdi pārcilā visu neatšķetināmo, sarežģīto Latvijas XX gs. vēsturi, radot iracionāli emocionālu sajūtu, ka ir iespējams neiespējamais: attīt atpakaļ laiku un neļaut nomirt saviem vectēviem — dārzniekam un saldumu fabrikas Laima šoferim — vieniem pašiem — karalauka trulajā anonimitātē. "1945.gada ziemā Kurzemes cietoksnī bija gadījumi, kad abās ierakuma pusēs runāja latviski. Abi mani vectēvi krita. Viens — sarkanarmietis. Viens — leģionārs," 2009.gadā raksta mazdēls, kurš pašlaik ir vecāks par abiem. Ir grūti izšķirt, kas V.Daudziņa autorprojektā Kā es meklēju savu vecotēvu ir vairāk — aktiera vai cilvēka talanta. Domāju, ka nav mazsvarīgi pie izrādes izcilības arī tas, ka aktieris pieder trīsdesmitgadnieku paaudzei, kura pirmā uz Otrā pasaules kara notikumiem var palūkoties no novērotāju pozīcijām. Daudziņa mamma, vēl kā maza meitene sēdēdama uz palodzes Maskavas ielas dzīvoklī, vēroja savādos cilvēkus, kas nez kāpēc iet pa ielu ar, viņasprāt, skaistām dzeltenām puķītēm pie krūtīm. Vectēvā, manuprāt, A.Hermaņa "latviešu stāstu" metode — dokumentālās dzīves pētniecība — ir sasniegusi savu pārliecinošāko izteiksmi. Teorētiski, protams, pastāv jautājums, ko tālāk? Jā, modelis tas pats. Virsotne. Solis tālāk jau būs prom no virsotnes. Par to es domāšu, ja būs iemesls, vēlāk. Vectēvs man šādu jautājumu pat aizdomu līmenī neuzdeva. Mani vairāk interesē — kā iespējams karu traģēdijas pieredzi saspiest un iedabūt vienā uz ceļiem paņemamā kastē ar zemi. Tajā gan sprāgst šrapneļi, gan tiek bakstīti dāliju gumi. Nemorāla un humāna Svarīgi uzsvērt, ka V.Daudziņa trīsdesmitgadnieka šķietami izlīdzinošais skats nenozīmē pretrunīgo jautājumu sentimentalizēšanu vai vienkāršošanu. Tieši otrādi. Aktieris inscenē, ka viņam nav viedokļa. Inscenē arī dienasgrāmatas intonāciju. Autora pozīcija ir atcelta kā tāda. Atbildes nepastāv pat mājienu veidā. Šī ir vēl viena izrādes vērtība, jo latviešu kultūrtelpā raksturīga gluži pretēja tendence — autoram uzņemties aizbildnieciskas rūpes par skatītāju, domājot viņa vietā un pareizo atbildi pasniedzot jau pie pirmajiem kadriem/epizodēm. Trīs stāsti. Trīs privātās vēstures — personiskās patiesības. Bija tā, tā un tā. Sarkanais partizāns, leģionārs un tāds laimes krekliņā dzimis vīrs, kuram visi kara stāsti pārvēršās mazliet minhauzeniski. Vīri brīžiem runā tādas aplamības, ka akmeņiem būtu jāsāk raudāt. Jaunākā GEO nummura tēma — kā cilvēks kļūst par slepkavu? Katrs no šiem vīriem gadu desmitus ir veltījis, lai iegravētu savā sirdsapziņā pārliecinošu attaisnojumu stāstu — viņš nav slepkava, viņš nevarēja citādi rīkoties. Vai varbūt varēja? Skatītāju uztvere tiek pievilkta tik lielam tuvplānam, kur pazūd kopskats vai vērtējums. Mēs kopā cīnāmies tuvkaujā, cenšoties zem krieva vateņa iebakstīt vēderā durkli. Rāpjamies pa purva dūkstīm pēc puķītēm mammai. Sekojam aizklīdušajai baltajai govij. Iebraucam ar sūdiem apziestu tanku Berlīnē. Nekad nebūtu domājusi, ka mani saista visas tās gultņu un zobratiņu lietas. Uz izrādes laiku, izrādās, ka interesē. V.Daudziņš vairākas stundas ved skatītāju savā pavadā. Līdz ar to nākas pieslēgties arī puiku rotaļu kariņam. Jāslavē arī no dokumentālajiem materiāliem radītais teksts — luga (mīlestības motīvs, detektīvintriga, komiskie elementi) un veiksmīgā montāža. Lieliskas beigas. Tumsa. Gaisma. Zvans no arhīva — šķiet, es esmu atradis jūsu vectēvu. Viss. Pārējais tiek atstāts skatītāja iztēlei. Īpašs Vectēvs ir arī tamdēļ, ka, sakoncentrējot tik daudz tipveida stāstu un situāciju (tāds ir arī istabaugiem piekrautais blokmājas dzīvoklītis Ķengaragā/Purvciemā/Zolitūdē u.c., kur dzīvo kādreizējie jaunekļi no visiem Latvijas novadiem), neizskan neviena klišeja. Nav grūti iedomāties tādus latviešu pensionārus, kas kopj savas puķes, lamā aplamus avīžu rakstus, iedzer pa graķītim. Bet Vectēvs pārliecina, ka tik un tā divas vienādas cilvēku dzīves nemēdz būt. Kā attēlot nāvi? Aktieris Mihails Čehovs grāmatā Aktiera piezīmes. Dzīve un tikšanās raksta: "Cik nepatiesi mēs, aktieri, attēlojam uz skatuves nāvi! Mēs pārāk daudz uzmanības pievēršam tām fizioloģiskajām norisēm, kuras, mūsuprāt, ataino nāvi (..) Mums nav jāmoka publika, cīnoties bez elpas un raustoties agonijā (..) Un jo precīzāk mēs attēlosim fizioloģiskās mokas, jo tālāk mēs būsim no nāves ainas, kādai tai vajadzētu būt uz skatuves." Zelta vārdi. M.Čehovs kolēģiem dod reālu padomu — aktierim šajā brīdī tā jāizmaina lomas ritmiskais un metriskais zīmējums, lai publika justu laika palēninājumu, līdz palēninātais laiks uz brīdi apstājas vispār. Vai tā nenotiek, kad V.Daudziņš lēni, lēni gaisā izzīmē loka līniju, atceroties melno bizi, kas līda ārā no zemes? Zālē — kapa klusums. Nešaubos, M.Čehovs būtu novērtējis arī brīdi, kad viens no Savickiem atrok savu brāli un pēta viņa bālo nesatrūdējušo seju, matus… Laiks uz brīdi apstājas vispār. Viens no Savickiem izrādē piesauc Edvīna Šņores dokumentālo filmu Padomju stāsts. Divas pilnīgi pretējas izteiksmes un pieejas vienai tēmai. Uzskatu — vajadzīgas abas. Putinam, kurš uzskata, ka "lielākā XX gs. kļūda ir Padomju Savienības izjukšana", savā mājas kinozālē katru vakaru būtu jāskatās Padomju stāsts, kas veidota ar apzinātiem skaļiem propagandas estētikas līdzekļiem. Vectēvs iet pretējo ceļu un spoži pierāda, ka detaļa, nosacītība plus precīzi ierosināta skatītāja iztēle mākslā var darīt brīnumus. Ir redzēti stindzinoši hroniku kadri — buldozeri šķūrē izģindušu cilvēku grēdas, apavu un matu kaudzes savā neaptveramībā vienā mirklī pat izskatās kā skaisti (!) abstrakti ģeometriski raksti (Alēna Renē izcilā 1955./1956.gadā uzņemtā dokumentālā filma Nakts un migla par nacistu koncentrācijas nometņu šausmām). V.Daudziņa 3.Savickis pie frāzes "Tās ir riebīgas atmiņas!" ietriec kūdras maisā vienkāršu virtuves nazi, ar kuru pirms brīža kašņājis ārā lipīgo alvejas masu veselīgas dzīves receptei. Šajā vienā žestā kā spogulī top redzamas visas kara nāves. Ļoti auglīga sadarbība ar scenogrāfu Uģi Bērziņu. Lielā skatuve sašaurināta līdz kamerspēles apstākļiem. Dzīvoklītis ir pilns ar katram latvietim pazīstamajiem istabaugiem — mājas svētību, līdakasti, alveju u.c. Šī lakoniskā un ietilpīgā tēlainība vērpj savu paralēlo stāstu, skatītāju iesviežot pretrunīgā asociāciju straumē. Kā poētiskā, tā — biedējošā. Augi ir visur, pat sekciju atvāžamajos plauktos. Zāle nav kara tribunāls — tā aug pāri visiem kauliem. Beigās aktieris V.Daudziņš, pārbīdot dažus puķupodus, izveido nojaušamu kapa kopiņu.