Vidēji statistiskā latvju mākslinieka dzīve lido aptuveni vienā standartveida trajektorijā – žogu un sienu apzīmētājs bērnībā, daudzsološais zīmēšanas pulciņā… Tālāk seko mākslas skola, Mākslas akadēmija, Mākslinieku savienība, kopizstāžu spiets, pirmā personālizstāde dzimtenē un ārzemēs (vecākai paaudzei vēl nāca klāt atsevišķs fails – tā sauktā Savienība, ar ko bija domāts pārējais pēseress ārpus Latvijas PSR), nopelniem bagātā tituls un citu godu krājums... palēnām aizčunčinoties līdz Mākslinieku kalniņam Meža kapos. Uz šāda fona jo krāšņāk paretam izceļas sava īpašā ceļa gājēji, arī autsaideri un izlēcēji, un vēl autodidakti, dažādi brīvie putni un Dieva iezīmētie, kam arī sokas ar panākumiem žilbināt mākslu Olimpa augstienēs.
Viena no tām ir ABLV Bank kolekcija Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam, kuras krietni biezo katalogu kā pats pirmais ievada Ēriks Apaļais (1981). Viņš ir mākslinieks no atšķirīgo kategorijas. Še pirmais – gan piebremzēsim – nenozīmē gluži vislabāko, tikai uzvārdā sakņotu alfabētiskas kārtības privilēģiju. Tomēr tur ir kāda burtu maģija, kas Ērikam izrādījusies fundamentāla un mākslas pasaulē magnētiski ievelkoša.
Burtu maģija
Atšķirībā no citiem māksliniekiem Ērikam Apaļajam iesākumā – teju bibliski – bija vārds. Un primāra vieta tādiem jēdzieniem kā semiotika, semantika, simboli, burti, mīti, teksti, valoda... Tas ir gluži pretējs pamats iecerētajam mākslinieka templim nekā ierastais, kuru vispirms veido krāsa, forma, faktūra, kompozīcija, estētika, stils... Kur sasaiste ar stāstošo un vārdisko dažkārt skaitās pat nepiedienīga. Pie šīm vizuālajās mākslās ierastajām lietām Ēriks Apaļais nonāca it kā sekundāri, izejot cauri kādiem viņam svarīgākiem atziņu lokiem un vārtiem.
Par to liecina Ērika studijas Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē (angļu un dāņu valoda, 1999–2004). Šādi virzītu interešu augsnē varēja izaugt eksakts zinātnieks un pētnieks. Katrā ziņā Ēriks Apaļais arī vēlāk, nonācis mākslinieka kārtā, izcēlās ar trenētu domas disciplīnu un nopietnu zinātniskuma potenciālu, kas ļauj viņu ierindot mūsu intelektuālās elites pulkā. Viņa mākslu pavadošais domu pinums vijas nopietni un dziļi – atšķirībā no šajā vidē nereti rodamajām pseidozinātniskuma ļodzīgajām konstrukcijām.
Taču Ērika Apaļā garīgo dziņu pasaulē acīmredzot kaut kad uzradās vēl viens dēmons – jundītājs, kurš uzstājīgi skubināja vērst vārdisko vizuālos tēlos. Savā autobiogrāfiskajā esejā Vēlme izteikt vārdos un autobiogrāfija (Desire for Word in Autobiography) viņš atklāj: "...izlasītais man ļāvis kritiski palūkoties uz personisko iekšējā vēstījuma gleznošanas procesu un mudinājis uzņemties vairāk atbildības par attēlu radīšanu. Vēlme attēlot jau ilgu laiku bijusi klātesoša kā neapzināta motivācija un ir spiedusi nonākt pie pašrefleksijas. Pašrefleksija kļuvusi par līdzekli emocionālu traumu dziedināšanai, kā arī lai pildītu ētiskās saistības attiecībā pret sabiedrisko. Taču, tā kā nav iespējams nošķirt privāto un sociālo patību – tās iekšēji pārklājas –, ir ļoti grūti atrast īstos "vārdus". Mēģinājumi atrast vārdus kļuvuši izšķiroši gleznošanas procesā. Autobiogrāfijas kontekstā centieni runāt ir kļuvuši par gleznošanas jēgu."
Stingrāko bērzu meklējot
Ērika Apaļā centieni iesākumā uzsila Dānijā, kur Tautas augstskolā viņš sāka apgūt glezniecību. Tad Ēriks Apaļais nonāca Vāczemē, kur no 2005. līdz 2011. gadam studēja Hamburgas Vizuālo mākslu akadēmijā (HFBK – Hochschule für bildende Künste Hamburg) pie dadaistiski domājoša profesora Andreasa Slominska. Viņa internacionālu vērību guvušie darbi sasaucās ar Marsela Dišāna ikdienišķajiem priekšmetobjektiem, kas transformēti artefaktu izpausmēs.
Izvēlīgais profesors, uzaicinot Ēriku, saskatīja jaunajā latvietī neparastu personību un novērtēja lietaskoku, kas jau bija ticis atzīmēts ar DAAD – Deutscher Akademischer Austauschdienst (Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests) – balvu par izcilību (2008). Arī pats censonis Ēriks Apaļais ar uzviju attaisnoja sava meistara ieguldījumu un cerības, iegūstot Karla H. Dices fonda balvu par labāko 2011. gada diplomdarbu Hamburgas akadēmijā.
Ērika panākumus kaldināt līdzējušas dažas izcilas galerijas un ar tām saistītas daiļas dāmas. Pirmkārt, talantu mednieces Astrīdas Riņķes elitārā galerija Alma, kurā 2008. gadā viņa atklāja Rīgas sabiedrībai Ēriku Apaļo jaunā mākslinieka pirmajā personālizstādē Stingrāko bērzu meklējot. Tad Ērikam laimējās nonākt bagātas skaistules hamburgietes Veras Munro paspārnē un labvēlībā, kas rezultējās ar vairākām izstādēm viņas galerijā. Te jāpiezīmē, ka Vera Munro ir ilgstoši pazīstama kā internacionālā avangarda mākslas jundītāja un izredzēto autoru darbus, kuru vidū iegadījies arī ne viena vien latvieša sniegums, rāda izcili elegantā jūgendstila villā aristokrātiskajā Hamburgas rajonā – Ependorfā.
Ērika Apaļā izstāžu prakse pagaidām rotē galvenokārt Rīgas un Vācijas pilsētu (Hamburga, Ķelne, Bonna, Vilhelmshāfene) orbītā. Darbi iegūluši nozīmīgās sabiedriskajās kolekcijās – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un ABLV Bank veidotajā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā. Pēdējā rodams Ērika Apaļā darbs 8, kas labi raksturo plašāku viņa mākslas posmu un domāšanu.
Cipars vai vīrs?
Mistiskām noskaņām pildīto gleznu tās vērotāji reizēm dēvē par Sniegavīru. Tas izriet no gleznas melnajā tumsā atainotā sniegavīra tēla, kurā vienlaikus jaužam ambivalentas vibrācijas. Jo piezemēti reālajā vidē, varbūt bērnības atmiņās gūtais impulss pārtop arī kāda simbola, zīmes, ideogrammas, hieroglifa nozīmē, kas uzreiz paplašina gleznojuma formātā ierāmēto tumsu līdz kosmiskām dimensijām, ieved mūs domu universā. Uzstādījums, ja virspusēji lūkojamies, šķiet maksimāli askētisks, pat ar zināmu infantilu noslieci. Vai tas patiesībā ir tas, ko it kā tur saskatām?
Ēriks Apaļais autobiogrāfiskajā esejā savu pieeju gleznošanai komentē šādi: "... gan attēlu veidošana, gan rakstītais vārds ir kultūrvēsturiskas konstruēšanas jomas, un mēs neizbēgami esam spiesti runāt šo konstrukciju valodā. Ja indivīds, kas mijiedarbojas ar attēlu un vārdu, balstās dažādās kultūras tradīcijās un mēs apjaušam, ka attēls ir tikai attēls, nevis lieta pati, mēs varam jautāt: kā identificēt nozīmi, ko ietver attēls, un kas patiesībā izraisa vēlmi aptvert nozīmi? (..) es mēģinu identificēt un atraisīt personiskās attēlošanas vēlmes cēloņus, novietojot prasīgo bērnišķīgo vēlmi sniegavīra zīmē un atbrīvojot nozīmes spriedzi, kas gleznošanas aktā piesaistīta apzīmētajai vēlmei kā sniegavīrs. Proti, es izmantoju glezniecību kā rakstības veidu, kur uzstājīgā mitoloģiskā vēlme tiek apjausta un pārveidota, apzinoties valodas strukturālo raksturu."
Tad vēl: "Man gleznošana ir veids, kā pierakstīt un dokumentēt iluzoro plaisu starp vēlmi un atrasto vārdu-attēlu, starp neķermenisko vēlmes intenci un formu (es izmantoju terminu "vārds-attēls", jo uzskatu, ka mani attēli svārstās starp redzamo un lasāmo). Teksta nosacīto klātbūtni iezīmē pazīstami burti ("L"), un tie tiek pretnostatīti gleznieciskajai izteiksmei. Burts "L" un skaitlis "8" ir pazīstamas tradicionālas lingvistikas un matemātikas vārdnīcas zīmes, savukārt sniegavīrs kā galvenais vārds ir attēla tipa gleznota reprezentācija, taču tajā pašā laikā tam ir kopīgas strukturālas iezīmes ar skaitli "8". Tādējādi gleznotā sniegavīra abstrakcija sasaucas ar skaitli "8", kuru es izmantoju nevis simboliski, bet vienkārši kā formu, kas liek pārskatīt sniegavīra nozīmi. Proti, divām kultūras zīmēm – "8" un "sniegavīrs" – piemīt arhitektoniska līdzība, bet tās ienākušas kultūras pasaulē pa dažādiem vēsturiskiem ceļiem."
Ideju konstruktors
Sniegavīrs jeb 8 atklāj it kā visnegleznieciskāko mākslinieka periodu. Tajā dominē visnotaļ melnbalta, grafiska izteiksme. Krāsu polihromija, kurā gremdēties par pienākumu uzskata vairākums gleznotāju, še nekādi neizpaužas. Vienkāršais skatītājs, šķiet, teiktu – kur nu tik drūmi un smagi, viss melns un baiss. Ēriks Apaļais sevi ar triviālām tradicionālisma banalitātēm neapgrūtina un paskaidro: "Gleznošanai izvēlos eļļu, jo tās vieliskums ļauj reģistrēt bagātāku un daudzveidīgāku intonāciju gammu. (..) Eļļa ļauj ilgi uzturēties tiešā saskarsmē ar glezniecības aktu un ļauj glezniecisko izrunu rediģēt, koriģēt, salīdzināt ar ieceri..."
Jāatzīst, autors mākslā manifestējas primāri kā domātājs, filosofs, ideju konstruktors. Tikai tad – pēc samezglotas smadzeņošanas – seko pats vizualizācijas akts, top mākslas darbs. Tas ir kā esence, ekstrakts no autora uzkrātajiem zinību, lasījumu, atziņu bagātīgajiem slāņiem, kuru apguvē viņš komunicējies ar Žanu Polu Sartru, Svēto Augustīnu, Žanu Žaku Ruso un citiem līdzīgiem pasaules cildenākās kompānijas domubiedriem. Mākslas balstīšana komplicētās intelektuālajās konstrukcijās, konceptos un teorijās, šķiet, biežāk sastopama, piemēram, vācu vai krievu kultūrā. Latviešiem tā, liekas, tādā mērā nav raksturīga. Stiprāka ir jūtu un dailes motivācija, ne tik daudz prāta asums un racionālisms. Varbūt to varam piedēvēt sievišķajam aspektam.
Ērikam Apaļajam še ir pilnīgi atšķirīga pieeja no mums dominējošās – vienkārši gleznot (taisīt mākslu), kā elpot, kā putnam dziedāt. Būt kā bērnam. Ēriks Apaļais mūsu mākslā ienācis ar maskulīno dominanti, ar svaigu sazobi Rietumu pieredzē. Ar savu citādību. Zināms, ka uz Romu ved daudzi ceļi.