Latviešu valodas ekspertu komisija 2006.gada 21.marta sēdē ieteica turpmāk rakstīt vietvārdu "Islande" ar garo ī, jo tas: citēju, "Precīzāk atbilst nosaukuma izrunai un rakstībai oriģinālvalodā." Tā pati komisija 2006.gada 29.maija sēdē izvērtēja valodu un valodu grupu nosaukumus un publicēja sarakstu, kurā figurē "īslandiešu valoda". LR Tieslietu ministrijas Valsts valodas centrs 2008.gada 14. janvāra vēstulē man norādīja, ka "Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisijas 2006.gada 10.jūlija ieteikumu "Par pasaules valstu un teritoriju nosaukumiem latviešu valodā" (Latvijas Vēstnesis 19.07.2006., 13.—15.lpp.) tekstā ieviesusies neprecizitāte formas izvēles pamatojumā — pareizi jābūt "atbilst nosaukuma rakstībai oriģinālvalodā un atspoguļo vēsturisko izrunu". Tālāk šai vēstulē atzīmēts, ka "par labu mūsu ieteiktajam Islandes nosaukuma atveides variantam liecina gan ģermāņu valodu vēsturiskās gramatikas fakti, proti, senislandiešu valodas garais patskanis i vārdā is ietver skaidru norādi uz šī vārda etimoloģiju (radniecīgās formas: angļu ice, vācu Eis; senaugšvācu, vidusaugšvācu īs, anglosakšu is; senskandināvu iss, zviedru, dāņu is — visas ar nozīmi "ledus"), gan fakts, ka šī islandiešu valodas morfoloģijā nozīmīgā fonētiskā parādība — garo un īso patskaņu šķīrums — tomēr tiek atspoguļota mūsdienu islandiešu valodas salīdzinoši konservatīvajā rakstībā; atkāpe no pamatprincipa par īpašvārda formas atbilstību izrunai oriģinālvalodā īpašvārda formas atbilstību izrunai oriģinālvalodā ievērojama tieši Ziemeļvalstu ģeogrāfisko nosaukumu atveidē, lai attiecīgais atveidojums būtu vieglāk identificējams ar ģeogrāfisko nosaukumu, piemēram, dāņu Jitlande (Jylland, izrunā ["jy,lan"]), norvēģu Olso (izrunā ["u?lu])".
Manuprāt, šo ieteikumu rezultātā ir radītas nevajadzīgas jukas, turklāt argumenti, kas izvirzīti par labu Islandes rakstībai ar garo ī, labākajā gadījumā ir nepārliecinoši:
1) eksperti sakās zinām "izrunu oriģinālvalodā". Šeit noderētu neliels ieskats islandiešu valodas fonētikā. Bruno Kresa akadēmiskās Islandiešu valodas gramatikas 1 fonētikas daļā skaidri norādīts, ka visas skaņas islandiešu valodā ir garas vai īsas tikai pozicionāli (t.i., akūta zīmei nav nekādas garuma vērtības) un pozīcijā "patskanis un līdzskaņu grupa" (izņemot patskani plus p/t/k/s+v/j/r) patskanis ir īss. Tādā pozīcijā atrodas arī patskanis ? vārdā ?sland. Otrs avots ir jaunākā Krievuislandiešu vārdnīca 2, kur gramatikas daļā pie izrunas ir teikts, ka gan patskaņi, gan divskaņi šai pozīcijā ir īsi (skat. abu avotu kopijas pielikumā). To pašu informāciju sniedz arī mācību grāmatas, no kurām valodu apgūst Islandes universitātes (H?skķli ?slands) studenti, piemēram, Eirīka Regnvaldsona Islandiešu valodas fonētika 3 un Ari Paula Kristinsona Mūsdienu islandiešu valodas izruna 4. Beigu pozīcijā i savukārt ir garš, piemēram, vārdā Reykjavik, tātad Reikjavīka. Tomēr filoloģiskās patiesības vārdā jāatzīst, ka vārds Island ir saliktenis. Kā zināms, salikteņos, kuri nav pilnīgi leksikalizējušies, fonētiskie likumi (redukcija, asimilācija, sandhi) var nedarboties, proti, ja atrastos runātāji, kas vēl aizvien uztver šo vārdu kā "divdaļīgu", tie varētu to mierīgi izrunāt ar garo ī. No līdzskaņu izrunas 5 viedokļa gan nav nekādu šaubu, ka šis vārds tiek izrunāts kā [istlant], ar epentētisku t un nebalsīgu gala līdzskani t. Ja izrunai oriģinalvalodā ir sakars ar atveidi latviešu valodā, tad būtu konsekventi rakstīt "Istlante" (vai "Īstlante"). Vai pat Īstlant. Ar kaujas saucienu "precīzāk atbilst izrunai oriģinālvalodā" varētu darināt arī tādus nosaukumus kā Inglende, Doičlande, Frānsa. Uz priekšu!
2) VVC atsaucas uz "vēsturisko izrunu". Te jāuzsver, ka šis jēdziens ir vismaz apšaubāms, jo vēsturiskā izruna ir hipotētiska realitāte. Neviens precīzi nevar rekonstruēt vēsturisko izrunu latīņu vai sengrieķu valodā vai pat Čosera laika angļu valodā. Tiesa, akadēmiskajā literatūrā atrodami dažādi pieņēmumi un aprobētas patiesības. Neviens, piemēram, nenoliedz, ka i senislandiešu valodā bijis garš. Bet vai tas būtu kāds kritērijs, pēc kura mūsdienu latviešu valodā jāmaina vietvārdu izruna? Ja sekojam šādai pieejai, tad Haidparku klātos saukt par *Hīd(e)parku, Braitona būtu jāpārveido par *Brihtonu, Īstenda par *Ēstendu, Blekpūla par *Blakpolu utt. Līdzīgus piemērus var atrast arī citās valodās, tikai — kam tas vajadzīgs?
3) arī pārējie VVC argumenti ir noraidāmi. Vispirms jāpiebilst, ka skaņu garums vai īsums nekādā veidā nenorāda uz etimoloģiju — kā atzīst pats centrs, tas var mainīties. Nav arī skaidrs, kādā veidā piemēri ar "ledu" ar īsu i (anglosakšu is; senskandināvu iss, zviedru, dāņu is) runā par labu VVC hipotēzei un kāda loma fonētiskajam garumam ir islandiešu morfoloģijā. Tajā, cik man zināms, daudz būtiskākas ir patskaņu kvalitātes pārmaiņas (alternācijas), nevis kvantitāte. Piemēram, b?? "es piedāvāju, dodu", bjķ?um "mēs piedāvājam, dodam", bau? "es piedāvāju, devu", bu?um "mēs piedāvājām, devām". Līdzīgi vācu valodā tas pats verbs bieten, bot, geboten. Par to, ka islandiešu valodas konservatīvajā rakstībā garumi un īsumi netiek norādīti, atbilde jau ir sniegta pirmajā punktā. Visbeidzot, vai Īslande ir vieglāk identificējama ar ģeogrāfisko nosaukumu nekā Islande? Šaubos. Drīzāk tā rada nevēlamas asociācijas ar īpašības vārdu īss.
Latviešu valodā ir gadu desmitiem pierasta Islandes rakstība ar īsu i, un, manuprāt, nav nekādas vajadzības mainīt šo tradicionālismu, turklāt ja tam trūkst nopietnu argumentu. Vietvārdu apakškomisijai drīzāk vajadzētu ķerties pie jauno valstu, salu, teritoriju, galvaspilsētu, valūtu un citu reāliju standartizēšanas un latviskošanas — tur tai pavērtos varen plašs darbalauks.
Man žēl, ka neesmu spējis pārliecināt valodas "ekspertus" atsaukt šo nevajadzīgo "Īslandes pagarināšanas" ieteikumu. Reiz kaut ko ieteikuši, viņi paniski baidās mainīt viedokli. Viens no viņiem man rakstīja, ka "mainīšana turpu šurpu nenāk par labu rakstības normu autoritātei". Domāju, ka kļūdu atzīšana rakstības normu autoritātei tomēr neko daudz nekaitēs, galu galā, errare humanum est, perseverare diabolicum. Varbūt tā pat nedaudz vairos ticību mūsu reglamentēt kārajām valodas komisijām, kas nereti septiņreiz nogriež un pēc tam nomēra.