Izlasāmais

Gundega Repše, Bāreņu nams. Pirmā brīdī to var uztvert kā romānu, kas līdz sīkumam ataino gabaliņus iz reālas dzīves, itin kā grāmata būtu spogulis, ko rakstniece lasītājam nolikusi priekš acīm. Ja tā būtu, varbūt nevajadzētu rakstīt recenziju par to, tad man varbūt nepatiktu tas, ko es redzu.

Bet man patīk. Dažas nianses vēstījumā liek nesteigties ar secinājumiem un pārbaudīt, cik reāls šoreiz patiesībā ir Gundegas Repšes reālisms.

Divi slāņi

Rūpīgāk pārbaudot, rodas iespaids, ka G.Repše ir uzrakstījusi literāru darbu, kam ir vismaz divi dažādi uztverami un dažādi saprotami slāņi. Pirmais ir vienkāršs, klajš vēstījums — pie mecenātes ierodas dažādi viņas aizbildināmie, bet vienu piemeklē pēkšņa nāve, un pārējais teksts ar vienu izņēmumu, triju personāžu sarunu, ir visu dzīvajos palikušo iekšējie monologi, kas vairāk vai mazāk vijas ap aizgājēju; to nevar uzdot par sarežģītu struktūru. Tāda arī nav vajadzīga, jo Bāreņu nama sarežģītība sākas un beidzas gluži citur, nevis reālā dzīves tēlojumā. Drumslas, svarīgāki vai mazsvarīgāki realitātes gabaliņi, kas par stāstiem nebūtu saucami, jo spēj pastāvēt vien kā Bāreņu nama sastāvdaļas; G.Repšei visi romāna tēli, savu stāstu stāstītāji ir nivelējušies, pielīdzinājušies — piemēram, gan tie, kam senči ir cietuši, jo uzskatīti par padomju varas ienaidniekiem, gan tie, kas padvaru tiešām balstījuši un uzturējuši savām rokām. Ieguvēju nav. Zaudētāji ir visi. Laimīgo arī nav.

Kaut ko dziļāku un pamatīgāku grāmata stāsta par latviešu sabiedrības iekšējo apātiju, to, ka cilvēki, lai kādu naudīgu un izglītotu slāņu pārstāvji būtu, neprot — nav iekšēji aicināti — ir aizmirsuši domāt un rūpēties par kaut ko ārpus pašiem. Ego ir liels, bet tas nav meklētājs ego. Romantismā bija viegli, teica: "Domā tik uz gaišo tāli", bet tas mūsu laikos dod nepareizas asociācijas, tāpēc G.Repšes tēli saka ko citu: "Es vienmēr jūtos vainīga. Agrāk, kad es nodarbojos ar dvēseles problēmām, manas bildes bija ekstrēmas, kliedzošas. Tas laiks ir pagājis. Es nodarbojos ar gara problēmām, un tas atspoguļojas darbos. Nu, jums jau grūti saprast, bet visas emocionālās vētras — tas pieder dvēselei, tur maļas visas jūtas. Gara līmenī cilvēks izzina sevi apkārtnē, pasaulē, Visumā. Jā, jā, ir visādas mācības un hierarhijas, bet manā dzīvē ir tā, kā es saku. Pati sev es esmu konjunktūra. Ir svarīgi, lai es patiktu sev ar savu garīgo saturu. Mani gandrīz nemaz neinteresē citu domas. Arī grāmatās es lasu tieši savas domas. Dabiski, ka tās gudrākās es vēl nesaprotu un nevaru izlasīt. Pagaidām. Bet cita viedoklis nekad nedrīkst būt svarīgāks par manis pašas viedokli, jo tad sanāktu, ka man sava dzīve nemaz nav vajadzīga." (33.lpp.)

Par iekšīgu, pašpietiekamu nīkulību G.Repše gan pasaka diezgan daudz svarīga — dažbrīd nerunājot nemaz. Piemēram, nevienam nav dullu ideju, lai cik dumju. Pat šķietami ekscentriskas idejas — braukt uz Bali vai Gobi — ir tādas mācību grāmatu idejas. Cilvēki ir plēsušies, cīnījušies, lai tiktu līdz tam, kur grāmatas attēlotā laikā viņi ir nonākuši, bet — Plūdoņa vārdiem — tā pati vistukūts lakta vien tā ir. Dažbrīd ne tikai garīgi, arī fiziski. Pīļu dīķis, kas pašām pīlēm diezko nepatīk, bet neko labāku viņas tajā un ar to iesākt neprot, tāpēc turpina to pašu, ko darījušas visu laiku. Stīva un garīgi nekustīga ir tā sabiedrība, kuru G.Repše tēlo.

Neviens neklausās

Savukārt līķis ir "dievs no mašīnas", paņēmiens, kas visiem romānā iekļuvušajiem liek izpausties un atklāties. Citādi būtu jāsavērpj tēlu attiecības, un tām ir vajadzīgi dialogi, un jāļauj visiem izpausties darbībā, bet tādā gadījumā romāns būtu stipri biezāks un vēstītu par citu.

Var teikt, ka monoloģiski vēstījumi atbilst pašreizējam laikmeta garam, kad visi, sevis pārņemti, vairs tikai runā monologus, neviens neklausās. Vēstījuma virspusējā, reāliskajā daļā katrs Bāreņu nama varonis tiešām izrādās bārenis, ar ko reālā dzīve ir izspēlējusi dažu ļaunu joku. Pagātne kā slogs, kas spiež vienalga, cik gadu aizritējis pēc notikuma. Gandrīz spogulis lasītāja acu priekšā, bet literatūra taču ir kas vairāk nekā spogulis. Kas tad iznāk? Dzīve kā pelēcība, arī "labās aprindās"? Pelēcība, kas diktē noteikumus visur un visiem, un nospiež zemē gan tēlus, gan to radītāju? Gribas apgalvot, ka Gundega Repše spēlē gudrāk. Tiesa, ar Bāreņu nama satura virspusi pilnībā pietiek, lai cilvēkos, kas grib, lai lasītais spēcīgi aizkustinātu viņu sirds stīgas, tās vibrētu skaļi un ilgi.

"Radošā inteliģence"

Pēc autores ieceres tas noteikti nav galvenais romānā, bet ir interesanti lasīt, kā G. Repše smalki ieskicē pārbīdes attieksmē pret māksliniekiem un rakstniekiem, viņiem, ko padomju laikos dēvēja par radošo inteliģenci, to, kā uz mainīto attieksmi reaģē mākslinieki. Kā no slavenībām viņi kļūst par — nē, ne gluži par vienkāršiem cilvēkiem, bet vismaz par sava darba pārdevējiem, kas vēl nesen bija liels pē. Bāreņu namā redzams, kā zūd neglužidabiskāsunikalitātesaura, kas vēl nesen raksturoja visu, kam uzspiests lokāls kultūras vai vismaz kulturālības zīmogs, un kā recidīvus tagad var sastapt, tikai svētītus ar naftalīna dvesmu. Romānā ļoti starp citu parādīts, kā vieni jūtas drusku apjukuši no pārmaiņām, kas notikušas ar viņiem, kamēr citi tās bezkaunīgi izmanto — "Latvijā var visu. Pilnīgi visu. Man riebj literatūra, man riebj rakstīšana, man riebj latviešu tauta, mans mīļais lasītājs, bet šeit var panākt absolūti visu. Rīkojies pareizi, atbilstoši, diriģē viņus, liec savus vārdus laikus viņu mutēs, un tev noticēs. Neslinko, dibini sakarus, gories, izspied no savas sātana pakaļas jaukas rakstura īpašības un cel zodu augšā. Tu būsi! Un beidzot tu pati sev noticēsi. [..] Es izvēlējos literatūru. Tikpat labi tas varēja būt kas cits. Labāk jau būtu bijis kas cits. Neviens te neatšķirs dzīvu uguni no mākslīgā apgaismojuma." (66.lpp.). Bargi.

Bet nu grūtākais. Romāns darbojas divos līmeņos — reālistiskā un alegoriskā. Reālistiskajam var atrast dažas iebildes, bet pie tām kavēties šķiet lieki, lieki ir analizēt, kāpēc laikmeta gars triumfē, jo romāns atspoguļo laikmeta garu, kādu to redz autore, un viņa nevienam neatdos tiesības uz savu redzējumu. Līdzība par mūsdienām, izmantojot mūsdienīgus materiālus. Laba maskēšanās. Kāda varētu būt tā līdzība? Krenķis, ka viss ir tā, kā ir, un ne citādi?

Alegorisks brīdinājums

Dzīvīguma šķitums reālā plānā noder, lai stāstītu alegoriju, nevis reālistiski rakstītu iz dzīves (reālistiski un sulīgi tēlotu dzīvi). Mūsu priekšā ir alegorija par latviešu sabiedrību, kas attāli sasaucas ar H.Dž.Velsa Pasauļu kariem, grāmatu, kur Velsa laika zinātniska fantastika sastopas ar sociālu brīdinājumu iedomīgai impērijai, kas tolaik valdīja pār pasauli. Latvija pat savu teritoriju valda ar pielaidēm, un, kā rāda G.Repše, Latvijas pilsoņiem ir grūti valdīt pat pār sevi. "Ko darīs latviešu sabiedrība, jo tā ir bārenis, ko neviens neadoptēs?" autore jautā romāna alegoriskajā slānī. Velsa Pasauļu karos ietverto brīdinājumu saklausīja par vēlu; kā mums veiksies ar Bāreņu nama brīdinājumu?

G.Repše ir uzrakstījusi līdzību, kur par atslēgu uz aizslēgto alegorijas slāni lieliski noder pārspīlētie personāžu vārdi, kas norāda, ka teksts par katru cenu nav jātver kā reālistisks daiļdarbs; dažas atslēgas uz romāna alegorisko spārnu runā skaidru valodu. Tas ir vajadzīgs; arī polemika izskatās krietni nopietnāka, ja pretinieku iztēlo stiprāku, nekā, zināms, viņš patiesībā ir. "Simbolu pasaule ir arī jūtu un sajūtu pasaule" — grāmatas moto saka E.Raupa tulkotais O.Pass; arī G.Repše zina, ko saka.