Iegadījās, ka pēdējās divas nedēļas es ceļoju latviešu literatūrā un neviļus uzmodās vēlēšanās palūkoties, cik tad nozīmīga dimensija rakstniekiem bijusi gara un apziņas brīvība. Mani atklājumi gandarījumu neatnesa, taču neskaitāmus jautājumus.
Var saprast, ka gadsimtiem apspiesta tauta, kura visbeidzot tiek pie sava valstiskuma, par visu augstāk vērtē, godā un daudzina "tēvijas brīvību kā dārgāko mantu". Tā ir zobiem un nagiem noturama, cīņa par to ir svēta. Arī pēdējās okupācijas laika dzejā zemdegās un valodas zemnīcās brīvības alkas gruzd un dun kā taisnīguma alkas, kā nākamības sāpīgi neticīgs sapņojums. Un tā tas jau no latviešu literatūras pirmsākumiem (es vienkāršoju, jo utilitāriem mērķiem domātās no vācu valodas tulkotās dziesmu grāmatiņas un Bībeli še nepieskaitu). Rakstnieki droši un neminstinoties lieto un piesauc brīvības jēdzienu kā tautai pašsaprotami piederošu, taču varmācīgi atņemtu, un kura atjaunošana ir nācijas augstākais mērķis. Mainās vēsturiskie un politiskie foni, nāk un aiziet asiņaini kari, bet nostādne paliek. Brīva Latvija. Normāli. Vai kādam še būtu kas iebilstams?
Bet pārsteidzošais manā fokusētajā ceļojumā bija tas, ka latvju dzejnieki cauri paaudzēm ir slavējuši, preparējuši, urdījuši un harmonizējuši, nolieguši un no jauna statījuši gan dzīvību un nāvi, gan mīlu un nodevību, gan individualitāti un vispārību, gan jūtas un prātu, gan dabu un mākslu, gan, gan, gan — tēmu plašums teju kā pašai dzīvei, bet tikpat kā nekad nav ne reflektējuši, ne radījuši kādu savu garīgās brīvības, garīgās apziņas metu. Ne savai intīmajai pasaulei, ne personības izaugsmei, mainībai, transformācijai. Brīvība ārpus valstiskās brīvības tikpat kā neparādās pat vārdā nosaukta, kur nu vēl kā kāda darba dominante un saturs. Dīvainā kārtā pat ne tajos literatūras slāņos, kad tiek lauzti vecie stereotipi, tradīcija vai mainītas mikro un makro koordinātas. Ir blāķiem literāru tekstu, kuri metaforizē un manifestē indivīdu, personisko, subjektīvo, unikālo, bet tas tikpat kā nekad netiek lūkots apziņas brīvības koordinātās, ja vien par brīvību, kā minēju, netiek uzskatīta vien kāda izvēle — morāla, emocionāla vai materiāla. Ja var pieņemt, ka eksistē arī kultūras nosacīta brīvība, tad latviešu literatūrā es tādu neatradu. Pat Veidenbaums un Rainis apziņas brīvību atstājuši acīmredzot vēlākiem laikiem domājamu, pēc tam, kad "nākotnes cilvēks" jau būs pasaulē iekārtojies uz palikšanu.
Man nav ne jausmas, kālab par to neraksta visu zinošie literatūrzinātnieki un kritiķi. Es nezinu, kāpēc par to klusē latviešu smīnīgie filozofi. Vai tālab, ka jautājums par gara un apziņas brīvību ir tik sarežģīts un principā nav atbildams? Bet netiek jau gaidītas pielietojamas atbildes, izbrīns ir par to, ka 2008.gadā brīvība nav diendienā apspriežamo tēmu lokā, nav "diskurss", kā mēdz teikt. Varbūt latviešiem iekšējā brīvība nemaz nav vajadzīga? Varbūt arī par to atbildīga ir valdība? Bet varbūt brīvlaisti kalpi neprot domāt brīvības kategorijās un lielākā laime ir vien brīvība domāt vai nedomāt? Vai tam, ka iekšējā brīvība nav aktuāla, ir kāds sakars ar gēnu pieredzi vien? Bet varbūt latvieši domā, ka apziņas brīvība ir tas pats, kas rīcības brīvība? Un cik lielu lomu te spēlē tā saucamā vārda brīvība, zem kuras lozunga tiek valkāti pavisam citas nozīmes vārdi un dzemdināti darbi?
Esmu apskaudusi frančus par to vien, ka viņu zemes moto sākas ar vārdu "brīvība". Kad tā ir bezbailīgi vārdā nosaukta, tā laika gaitā iesūcas apziņā, kuras pašas mērķis ir brīvība. No tēvzemes brīvības uz paša apziņas brīvību. Vai ir vēl kas svarīgāks?