Jaunā brīvība

Vīru Lasvegasas vārtrūmē — dzīvei padevušos, pretstatā pilsētas uguņiem, dārdzībai un naudas mašinērijai. Ar mākslīgiem ziediem rotātu akmens stabu Belfāstā, kuram uzlikts dzeloņstiepļu kronītis. Pret indīgiem izgarojumiem iepakotus kokus Kioto ielās. Nomales ieliņas, suņus un ļaudis, kuri pazūd baltā miglā ar nosaukumu — Amerika naktī. Kaut kas Esenes mākslas muzejā lika kavēties tieši pie gadsimta beigu skatienu portretiem. Dažādu paaudžu, dažādu sociālo slāņu cilvēki katrs tik individuāli it kā raugās nākotnē. No vienas puses — viedi, kā jau divdesmitā gadsimta bērni, no otras puses — pilnīgi nevainīgi un naivi. Un visos skatienos vienojošais — it kā tie kaut ko pareģotu, it kā nojaustu, ka jaunais gadsimts, ko viņiem lemts sagaidīt, atnesīs pavisam jaunu brīvības izpratni. BBC ziņu kanāla diskusija sākas ar konstatējumu — pieci miljoni cilvēku Eiropā kļuvuši par bezdarbniekiem. No zāles to emocionāli vēsta kāds klausītājs. Lai augsta ranga ierēdņi viņam atbild. Ierēdne pavērš pret zālē sēdošajiem skumju skatienu un atbild ar pretjautājumu — kā viņi iesaka šajā situācijā rīkoties, ko darīt, lai kaut jelko vērstu par labu? Diskusijas vadītājs klusē. Lūk, tā ir pienākusi — brīvība no darba un naudas pasaulē, kas ļoti noteikti gājusi šo vērtību virzienā. Ja Pols Grēms tagad veidotu savu skatienu portretus, visticamāk, tajos spoguļotos pilnīgs un totāls apjukums. Tūkstošiem cilvēku, kas paši pret savu gribu ierauti vērtību pārvērtēšanas virpulī, nākotnes baiļu izjūtās, neziņā par nākamo dienu, kurā lemts pamosties. Tas pats ziņu kanāls pēc diskusijas rāda dokumentālo filmu — arī tā ataino mūsdienu pasauli: bērnus, kas citā kontinentā dzīvo uz ielas, vāra kaut ko līdzīgu līmei vakariņās, paklāj savus praķīšus tuvāk ugunskuram, lai būtu kur pārlaist nakti. Tā dzīvo viņu vecāki un vecvecāki, tā savu dzīvi sāk viņi. Vai arī uz viņiem atsauksies Eiropas jaunā brīvība, vai un kā tā viņus vēl varētu pazemot un noniecināt? Vai bezdarbs, biržu un banku krahs atņems viņiem arī to līmi, ko viņi ēd vakariņās, un naktsmājas uz praķīša pie ielas ugunskura? Šie kadri jaunās brīvības gruzdošo smaku sajutušam eiropietim liek aizdomāties, cik patiesībā privileģētā pasaulē viņš līdz šim dzīvojis. Ar atvieglotu nopūtu secinādams, ka tas, kas notiek citur pasaulē, uz viņu neattiecas. Ka tā ir tikai statistika, kurā nav laika iebraukt, un tie ir tikai dokumentālie kadri, kurus iežēlināšanai izmanto apjomīgās labdarības akcijās. Varbūt uz mūsu jauno brīvību vajag paskatīties no cita skatu punkta? Beigt ņemties Sūnu ciema stilistikā, kā mēs cerējām, ka būs labi, bet tagad ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt. Ka Laimes lācis lauzis kaklu. Mēs vēl joprojām esam privileģēti, un no īstas traģēdijas mūs vēl joprojām šķir bezdibenis. Mums vēl ir iespēja jauno brīvību pavērst citā virzienā. Mēs nenojautām, ka mūsu gadsimta sākuma skatienos būs tik daudz neziņas un baiļu. Un ka būs jāizpērk negods, par kuru katrs individuāli mēs nemaz neesam atbildīgi. Un tomēr — kā Esenes operas Andreja Žagara jauniestudējumā dziedāja kņazs Igors — "O, daiķe, daiķe mņe svobodu, ja svoi pozor sumeju izkupiķ…" ("Ak, dodiet man brīvību, savu negodu es spēšu izpirkt.") Nezinu, kā šīs rindas skanēja operas vācu publikai, kas joprojām dzīvo mierīgā, pārticīgā un nesatricināmā darba nesto naudas augļu pasaulē. Man tās, no vēstures pieredzes nākušas, deva cerību, ka jaunā brīvība mūs neaizvedīs postā, bet iedos jaunu redzi, kā pārvarēt bailes, kaunu un negodu. Kā paņemt mazu daļu no šīs jaunās brīvības uz sevi. Jo tā būs vieglāk to visiem kopā panest.